piektdiena, 2012. gada 26. oktobris

Vai jūties mīlēta?

Ienākot bērnu dārza grupiņā, tu diezgan nekļūdīgi pateiksi, kurš no bērniem ir vecāku ļoti mīlēts, bet kuriem šīs mīlestības pietrūcis. Un tas nav stāsts par apģērbu, rotaļlietām, tas vairāk ir stāsts par stāju, starojumu, netveramām pazīmēm uzvedībā.
Un tas nav stāsts par to, ka vieni vecāki savus bērnus mīl, bet citi ne. Visi jau mīl, kā viņi nu saprot un konkrētajā mirklī spēj, bet bērnu subjektīvās sajūtas ir viņu starojumā nolasāmas. Tam, kam mīlētā bērna starojums, neviens neiedrošināsies pāri darīt, gluži otrādi, pat audzinātājas neapzināti kļūs saulainākas un vairāk pozitīvas uzmanības pievērsīs. Līdzīgi arī pieaugušo pasaulē.

„Laikam iemīlējusies,” tā parasti secinām par kolēģēm, kuras acīmredzami uzplaukst. Burvīgs, pievilcīgs starojums kā magnēts pievelk veiksmi un arī cilvēkus. Dzīve šķiet saulaina, silta un gaiša pat rudens slapjdraņķī un viss notiek. Nesteidzies izdarīt secinājumus, ka viņai kāds slepenais mīļākais. Jo stāsts jau ir par iekšējo sajūtu, kas var būt modināta dažādos veidos.

Justies mīlētai (mīlētam) ir pilnīgi normāla cilvēciska nepieciešamība – pēc amerikāņu psihologa Abrahama Maslova vajadzību hierarhijas piramīdas tūlīt aiz svarīgākajām fizioloģiskajām vajadzībām un vajadzības pēc drošības. Kamēr neesam piepildījuši šo vajadzību, pa īstam nespējam piepildīt ne savu pašcieņu, ne vajadzību sevi patiesi apliecināt. Ne velti mēs pēc mīlestības tik ļoti alkstam un meklējam.
Un, paradoksāli – tiklīdz tu kā tāds izsalcis melnais caurums sāc meklēt kādu, kas varētu tevi mīlēt, tā čušš! Var jau būt kāda mīlestības līdziniece, bet ne tā īstā, dvēseli sasildošā un spārnojošā.

Bet notiek arī otrādi – ir cilvēki, kas kā magnēts, kā silts ugunskurs pievelk citus. Sirsnībā, mīlestībā, siltā cilvēciskā piederībā kādam kolektīvam, projektam. Un, jo vairāk saņem, jo vairāk staro. Par viņiem saka – kad viņš ienāk, kā silta saulīte uzmirdz un pasaule kļūst gaišāka.

Mums katram katru dienu ir iespēja izvēlēties – būt badīgajam melnajam caurumam vai mīlestības siltuma pilnam ugunskuram. Ja saprotam un zinām kā. Jo mūsos jau ir šīs tik vajadzīgās sajūtas, bet ne vienmēr vajadzīgajos mirkļos tām spējam piekļūt. Dažkārt šīs sajūtas paslēptas tik dziļi mūsos, dažkārt kādu pagātnes sārņu pārklātas, ka pat sākotnēji neticam, ka šī bagātība mums ir. Bet ir. Teorētiski un praktiski. Kā katrā veselā zīdainī spēja iemācīties runāt, kā katrā veselā mazulī spēja iemācīties staigāt. Pat vairāk. Jo mēdz būt arī nestaigājoši un kurlmēmi. Bet bez mīlētības sajūtas nav. Tie aiziet bojā jau pirmajā dzīves gadā. Spēju justies mīlētai, spēju piesaistīt apkārtējo mīlestību var uztrenēt. Un ir pat individuāla treniņprogramma.
Cik ļoti tu vēlies sevī stabilāku sajūtu: „Es esmu mīlēta”?
Ja vēlies uzzināt par šo programmu vairāk, raksti man anda.leiskalne@inbox.lv

pirmdiena, 2012. gada 25. jūnijs

Kaķēna laime - vai tavējā?

Ir grūti strādāt ar sevi. Atrast sevī klupšanas akmeņus, atzīt savus greizos uzskatus, kuri visvairāk dzīvi maitājuši vien pašam, atrast tās saknes, no kurām paša dzīvē neveiksmes aug.
Vieglāk ir turēties pie vakardienas taisnības, pie veciem uzskatiem, nevis būt gataviem katru dienu pārrevidēt savu skatījumu uz dzīvi un par kaut ko atzīt – tā šodien nav taisnība vai – toreiz esmu kļūdījies.
Vieglāk ir pat nemēģināt sevī ieskatīties. Bet, ja kaut kas dzīvē neiet, kā gribētos, vainu meklēt citos.
Vieglāk ir nodot savus sapņus, nekā iespringt to sasniegšanai. Vieglāk ir neticēt sev, nekā dot solījumus un darīt.
Vieglāk ir teikt „man nekas nesanāk” nekā meklēt iespējas, kā varētu tomēr sanākt.
Vieglāk ir atrast veiksmīgā cilvēkā kaut ko kritizējamu, nevis censties iet savu veiksmes ceļu, labās lietas mācoties no veiksmīgajiem.
Visas vīnogas ir skābas, visi turīgie ir nelieši .... varētu tā turpināt ar citiem absurdiem apgalvojumiem. Bet, ja tev tā ir taisnība, tad piekritīšu – jā, tavā pasaulē tā ir. Nesākšu apšaubīt un neaicināšu paskatīties pašam vēlreiz. Neuzdošu tos jautājumus, kuri liek pašam ieraudzīt savus klupšanas akmeņus un bremzes. Jo ļoti labi saprotu – tas var sāpēt.
Es saprotu – patīkama ir maza kaķēna laime. Bez atbildības par savu dzīvi. Es saprotu – pārvarēt sevi ir visgrūtākais un vispretīgākais darbs. Bet pārkāpt savu ego robežu un jautāt otram pēc efektīvām metodēm darbam ar sevi – tas šķiet kā nepaceļams varoņdarbs.
Un nevajag arī. Ja dzīvē viss tāpat ir lieliski. Ja, kā kaķēnam ir gadījies labs saimnieks, pabaro un samīļo. Ja kā kaķēnam nav ambīciju sasniegt kaut ko vairāk. Ja atsakāmies no lieliem sapņiem un iemācamies samierināties. Ja iemācamies vainot apstākļus, likteni un citus. Daudzi tā dara. Un katram ir tiesības uz sava veida laimi. Individuālo. Iespējams, tavējā ir kaķēna laime.

piektdiena, 2011. gada 22. jūlijs

Iedvesmo!

Ja viņam teiks - ak tu nabadziņš, viņš neraudās līdzi par savu grūto likteni. Viņš smaida un priecājas par dzīvi. No viņa ir daudz ko pamācīties.Viņam ir dots ļoti daudz, tāpēc par likteņa apdalīto viņš sevi neuzskata. Lai gan piedzimis bez rokām un kājām.






 
www.youtube.com/watch


http://www.youtube.com/watch?v=3e_P7g6KqC0&feature=related

ceturtdiena, 2011. gada 21. jūlijs

Vai šonedēļ esi plānojis dzīvot?

Vai šonedēļ esi plānojis dzīvot? Dzīvot, nevis eksistēt. Nevis autopilotā kaut kā pavadīt laiku cerot uz gaišo nākotni. Vai arī vairs necerot.
Var jau būt, ka esi no laimīgajiem, kas ar pamošanās mirkli no rīta priecīgi meties dienas piedzīvojumos un vakarā aizmiedz ciešā miegā. Var jau būt, ka tava dzīve, kā strauja jahta, šķeļot viļņus traucas uz savu mērķi.
"Ar manu dzīvi viss ir vislabākajā kārtība!" tu varbūt teiksi. Daudzi tā saka un tā ir prātīga stratēģija. Tomēr vienmēr var būt labāk. Jo seviški, ja pret sevi esi ļoti atklāts.

otrdiena, 2011. gada 28. jūnijs

Karstie un aukstie mērķi

 Cik lielus mērķus izvirzīt? Lielus, ambiciozus vai mazus, pieticīgus?
Var darīt visādi. Var darīt, kā pierasts un var pirms tam izlasīt, ko par šim mērķu izvirzīšanas stratēģijām izpētījuši psihologi un tad izvēlēties sev un konkrētajam mērķim piemērotāko stratēģiju.


Aukstie mērķi
Jusis Pekkonens bija savulaik iecienīts tēls televīzijas pašmāju humoršovā. Folklorizējies viņa dialogs par algu. "Jussi, cik tev ir alga?"
"Simts latu."
"Un cik lielu algu tu gribētu?" 
"Nūū - simtu desmit!"


Šo stratēģiju var saukt arī "mazdrusciņ vairāk, nekā vakar". Vakardienas pieredzē stingri balstīts mērķis. Ērtāk, mierīgāk, pierastāk. Ja pēkšņi Jusis palūgtu 10 000 latu algu un to arī saņemtu, tad būtu jaunas rūpes. Gribētos taču nopirkt sen izsapņoto māju vai aizbraukt tālā ceļojumā. Jāiet uz kaut kādiem nekustamo īpašumu birojiem, jāplāno ceļojums. Kaut kas nepierasts un svešs. Ai, varbūt labāk pa vecam? Pierasti pavaidēt par grūto dzīvi.... Vairums cilvēku izvirza un piepilda aukstos mērķus. Dažkārt pat tos nepiepilda vai piepilda tikai pa daļai. Juša gadījumā viņam alga varētu palielināties tikai lidz105 latiem.


Karstie mērķi
Šie ir ambiciozi mērķi un tos izvirza drosmīgie. Piemēram miljardieris Ričards Brensons. Tie nav no sērijas "drusku vairāk, nekā vakar". Tie ir drosmīgi, pat pārdroši sapņi, kuru piepildīšanai pēc tam tiek meklēti līdzekļi un iespējas. 

Vai ir risks, ka mērķi nepiepildīsies? Jā, vienlīdz bieži nepiepildās kā karstie, tā aukstie mērķi. Tomēr, ja tu sasniedz pusi no karstā mērķa, tas ir ievērojami varāk, nekā puse no aukstā mērķa. 
 
Kādus mērķus izvēlēsies tu?
Izvēloties aukstos mērķus, nākotne šķiet paredzamāka. Dzīvosi gandrīz kā vakar.  Tomēr izvēloties karstos mērķus, jārēķinās, ka ar tiem jāstrādā, jāstrādā tā, lai zemapziņa tos spētu pieņemt un bailes nebloķētu ceļu uz tiem. Tomēr pasaulē ir daudz veiksmīgu cilvēku, kas izvirza un piepilda karstos mērķus. Parasti viņiem ir labi apmaksāti kouči vai personīgās izaugsmes treneri - cilvēki, kas ar noteiktu jautājumu sistēmu ļauj kartos mērķus padarīt par droši un veiksmīgi ejamu ceļu.