Vai jūties mīlēta?

Ienākot bērnu dārza grupiņā, tu diezgan nekļūdīgi pateiksi, kurš no bērniem ir vecāku ļoti mīlēts, bet kuriem šīs mīlestības pietrūcis. Un tas nav stāsts par apģērbu, rotaļlietām, tas vairāk ir stāsts par stāju, starojumu, netveramām pazīmēm uzvedībā.
Un tas nav stāsts par to, ka vieni vecāki savus bērnus mīl, bet citi ne. Visi jau mīl, kā viņi nu saprot un konkrētajā mirklī spēj, bet bērnu subjektīvās sajūtas ir viņu starojumā nolasāmas. Tam, kam mīlētā bērna starojums, neviens neiedrošināsies pāri darīt, gluži otrādi, pat audzinātājas neapzināti kļūs saulainākas un vairāk pozitīvas uzmanības pievērsīs. Līdzīgi arī pieaugušo pasaulē.

„Laikam iemīlējusies,” tā parasti secinām par kolēģēm, kuras acīmredzami uzplaukst. Burvīgs, pievilcīgs starojums kā magnēts pievelk veiksmi un arī cilvēkus. Dzīve šķiet saulaina, silta un gaiša pat rudens slapjdraņķī un viss notiek. Nesteidzies izdarīt secinājumus, ka viņai kāds slepenais mīļākais. Jo stāsts jau ir par iekšējo sajūtu, kas var būt modināta dažādos veidos.

Justies mīlētai (mīlētam) ir pilnīgi normāla cilvēciska nepieciešamība – pēc amerikāņu psihologa Abrahama Maslova vajadzību hierarhijas piramīdas tūlīt aiz svarīgākajām fizioloģiskajām vajadzībām un vajadzības pēc drošības. Kamēr neesam piepildījuši šo vajadzību, pa īstam nespējam piepildīt ne savu pašcieņu, ne vajadzību sevi patiesi apliecināt. Ne velti mēs pēc mīlestības tik ļoti alkstam un meklējam.
Un, paradoksāli – tiklīdz tu kā tāds izsalcis melnais caurums sāc meklēt kādu, kas varētu tevi mīlēt, tā čušš! Var jau būt kāda mīlestības līdziniece, bet ne tā īstā, dvēseli sasildošā un spārnojošā.

Bet notiek arī otrādi – ir cilvēki, kas kā magnēts, kā silts ugunskurs pievelk citus. Sirsnībā, mīlestībā, siltā cilvēciskā piederībā kādam kolektīvam, projektam. Un, jo vairāk saņem, jo vairāk staro. Par viņiem saka – kad viņš ienāk, kā silta saulīte uzmirdz un pasaule kļūst gaišāka.

Mums katram katru dienu ir iespēja izvēlēties – būt badīgajam melnajam caurumam vai mīlestības siltuma pilnam ugunskuram. Ja saprotam un zinām kā. Jo mūsos jau ir šīs tik vajadzīgās sajūtas, bet ne vienmēr vajadzīgajos mirkļos tām spējam piekļūt. Dažkārt šīs sajūtas paslēptas tik dziļi mūsos, dažkārt kādu pagātnes sārņu pārklātas, ka pat sākotnēji neticam, ka šī bagātība mums ir. Bet ir. Teorētiski un praktiski. Kā katrā veselā zīdainī spēja iemācīties runāt, kā katrā veselā mazulī spēja iemācīties staigāt. Pat vairāk. Jo mēdz būt arī nestaigājoši un kurlmēmi. Bet bez mīlētības sajūtas nav. Tie aiziet bojā jau pirmajā dzīves gadā. Spēju justies mīlētai, spēju piesaistīt apkārtējo mīlestību var uztrenēt. Un ir pat individuāla treniņprogramma.
Cik ļoti tu vēlies sevī stabilāku sajūtu: „Es esmu mīlēta”?
Ja vēlies uzzināt par šo programmu vairāk, raksti man anda.leiskalne@inbox.lv

Kaķēna laime - vai tavējā?

Ir grūti strādāt ar sevi. Atrast sevī klupšanas akmeņus, atzīt savus greizos uzskatus, kuri visvairāk dzīvi maitājuši vien pašam, atrast tās saknes, no kurām paša dzīvē neveiksmes aug.

Vieglāk ir turēties pie vakardienas taisnības, pie veciem uzskatiem, nevis būt gataviem katru dienu pārrevidēt savu skatījumu uz dzīvi un par kaut ko atzīt – tā šodien nav taisnība vai – toreiz esmu kļūdījies.

Vieglāk ir pat nemēģināt sevī ieskatīties. Bet, ja kaut kas dzīvē neiet, kā gribētos, vainu meklēt citos.

Vieglāk ir nodot savus sapņus, nekā iespringt to sasniegšanai. Vieglāk ir neticēt sev, nekā dot solījumus un darīt.

Vieglāk ir teikt „man nekas nesanāk” nekā meklēt iespējas, kā varētu tomēr sanākt.

Vieglāk ir atrast veiksmīgā cilvēkā kaut ko kritizējamu, nevis censties iet savu veiksmes ceļu, labās lietas mācoties no veiksmīgajiem.

Visas vīnogas ir skābas, visi turīgie ir nelieši .... varētu tā turpināt ar citiem absurdiem apgalvojumiem. Bet, ja tev tā ir taisnība, tad piekritīšu – jā, tavā pasaulē tā ir. Nesākšu apšaubīt un neaicināšu paskatīties pašam vēlreiz. Neuzdošu tos jautājumus, kuri liek pašam ieraudzīt savus klupšanas akmeņus un bremzes. Jo ļoti labi saprotu – tas var sāpēt.

Es saprotu – patīkama ir maza kaķēna laime. Bez atbildības par savu dzīvi. Es saprotu – pārvarēt sevi ir visgrūtākais un vispretīgākais darbs. Bet pārkāpt savu ego robežu un jautāt otram pēc efektīvām metodēm darbam ar sevi – tas šķiet kā nepaceļams varoņdarbs.

Un nevajag arī. Ja dzīvē viss tāpat ir lieliski. Ja, kā kaķēnam ir gadījies labs saimnieks, pabaro un samīļo. Ja kā kaķēnam nav ambīciju sasniegt kaut ko vairāk. Ja atsakāmies no lieliem sapņiem un iemācamies samierināties. Ja iemācamies vainot apstākļus, likteni un citus. Daudzi tā dara. Un katram ir tiesības uz sava veida laimi. Individuālo. Iespējams, tavējā ir kaķēna laime.