Katram cilvēkam ir cits aizsardzības mehānisma kopums. Tas atkarīgs no viņa pieredzes, morālās inteliģences un daudziem citiem aspektiem. Tieši tāpēc vienā un tajā pašā situācijā mēdzam rīkoties atšķirīgi. Jo cilvēks vairāk pieredzējis, jo viņa psiholoģiskās aizsardzības mehānismu kopums ir sarežģītāks.
Tiesa, psiholoģiskās aizsardzības mehānismi tikai palīdz pārvarēt stresu, tie nerisina problēmu. Līdzīgi kā medikamenti, ko lietojam temperatūras mazināšanai – karstumu un drudzi, un temperatūras izraisīto diskomfortu tie mazina, bet pašu slimību neārstē. Tomēr, ja savā rīcībā spēsi ieraudzīt psiholoģiskās aizsardzības mehānismus, piekļūsi stresa radītajam cēlonim.
Biežāk sastopamie psiholoģiskās aizsardzības mehānismi
Noliegšana – atsacīšanās pieņemt nepatīkamu īstenību.
Regresija – nosacīta atgriešanās zemākā psihiskās attīstības stadijā.
Pārbīde – spriedzes radīto cēloni pārnes uz citām darbībām.
Projekcija – netīkamas īpašības piedēvē kādam citam.
Represija – stresa cēloni ignorē, izstumj zemapziņā.
Racionalizācija – stresa cēlonim piedēvē racionālu izskaidrojumu.
Sublimācija – stresainas enerģijas pārvēršana radošās izpausmēs.
Atceries!
- Stress, tāpat kā jebkura krīze, vienlaikus ir gan zaudējums, gan ieguvums. Zaudējums – brīdī, kad „iekrīti grāvī”, ieguvums, kad iemācies, kā no tā izkļūt. Psiholoģiskās aizsardzības mehānismi var to palīdzēt izdarīt.
- Ir svarīgi stresa cēloni nosaukt vārdā. Tas, protams, nav īstenojams acumirklī un pilnībā, tomēr iespējams, ja tu rīkojies pakāpeniski. Viens no veidiem, kas palīdz definēt stresa cēloni, ir rakstīšana. Raksti brīvi, ar emocijām un apziņu, ka neviens uzrakstīto nelasīs. Tā atbrīvosies no iekšējās spriedzes un sakārtosi domas, turklāt, izlasot uzrakstīto, sapratīsi, ka dažās situācijās, kas rada stresu, iespējams, esi pavisam nevajadzīgi iestrēgusi.
Kā tu rīkojies? 1. Nepieņem īstenību Iespējams, pavisam nejauši uzzini, ka tavs mīļotais vīrietis redzēts kopā ar kādu citu. Tu atsakies tam ticēt, domā – gan jau paziņa, kas tev to pavēstījusi, pārskatījusies, kļūdījusies vai varbūt vienkārši gribējusi ieriebt. Dažbrīd vakaros vēl mokies ar šīm domām, sirds met kūleņus, bet tev visai veiksmīgi izdodas šo informāciju noliegt. Pat ja pati redzi savu dārgo kopā ar citu, atsakies tam ticēt. Dzīve rit ierastajā ritmā, tu ļauj notikumiem iet savu gaitu, tavs noliegšanas ģenerators strādā ar pilnu jaudu. Līdz... pārkarst.
Ko no tā mācīties? Atceries: turpinot noliegt acīm redzamo, stress mazināsies tikai īsu brīdi. Patiesībā tas krāsies un iedarbosies postoši. Tāpēc izmanto noliegumu tikai tik ilgi, līdz esi nobriedusi skatīties patiesībai acīs un izrunāties ar krāpnieku. Ne velti saka – labāk rūgta patiesība, nevis saldi meli.
2. Tiecies pēc apkārtējo rūpēm Pēdējā laikā tev arvien biežāk sāp galva, un tu nemaz neslēp no apkārtējiem. Savas nebeidzamās galvassāpes. Esi jau pamanījusi, ka arī citi tās piefiksējuši – mamma katru dienu zvana gandrīz vienā un tajā pašā laikā un apjautājas: „Kā, meitiņ, jūties?”; arī draudzenes, vīrs un citi paziņas norūpējušies prasa: „Kā tava galva?” Nenoliedzami, ir patīkami, ka par tevi tā apjautājas. Bet galvassāpes jau nepāries. Ir ieslēdzies psiholoģiskās aizsardzības mehānisms „Regresija”.
Ko no tā mācīties? Regresija būtībā ir tieksme pēc drošības un apkārtējo rūpēm, kas ļauj justies labāk un mazina stresu. Vairāk tā gan ir raksturīga bērniem, taču mēdz „ieslēgties” arī pieaugušajiem. Uzmanīgai jābūt tādēļ, ka var rasties tieksme izdomāt arvien jaunas un jaunas slimības, lai piesaistītu uzmanību. Kādā brīdī vari nepamanīt, ka esi nonākusi hipohondrijas varā un slimību izdomāšana kļuvusi teju par tavu apmātību. Kādu laiku ļaujies apkārtējo rūpēm, tomēr noskaidro galvassāpju patieso cēloni. Vēršoties pie ārsta, iespējams, izrādīsies, ka vainojama kāda neatrisināta problēma, kas saistīta, piemēram, ar darbu vai attiecībām ar kādu tev tuvu cilvēku.
3. Atrodi ko padarīt citu Arī tu esi ierauta sociāli ekonomisko problēmu virpulī – spiesta samierināties ar mazāku algu, esi pārbijusies, kā tiksi galā ar ikmēneša kredītmaksājumu bankā. Domas par radušos situāciju dzen izmisumā. Tu zini, ka saruna ar banku par kredīta maksājuma grafika maiņu ir tikai viena zvana attālumā, tomēr vilcinies – tā vietā, piemēram, dodies mājas pagalmā iekopt puķu dobi. Nākamajā dienā atkal netiec tālāk par apņemšanos „izdarīšu to rīt”, un tā – dienu no dienas.
Ko no tā mācīties? Kamēr rušinies puķudobē, tavs psiholoģiskās aizsardzības mehānisms – atlikšana uz rītdienu – patiešām rūpējas par tavu pašsajūtu. Arī vide iegūst – mājas apkārtne kļūst arvien skaistāka. Diemžēl problēma nekur nepazūd, un arī tās radītais stress ir tepat, līdzās. Tāpēc ir tikai viens ieteikums – saņemies un uzgriez bankas numuru. Citiem vārdiem, sper pirmo soli, lai pievērstos problēmas risināšanai. Tās būs tikai dažas minūtes nepatīkamu sajūtu, toties pēc tam vieglu sirdi varēsi pievērsties citām nodarbēm.
4. Saskati sevi citos Tevi pārņēmusi skaudra atklāsme – pēdējā laikā visi kļuvuši saguruši, īgni un neapmierināti ar dzīvi. Pat pilnīgi svešā kompānijā redzi, ka visapkārt ir vieni vienīgi dusmīgi cilvēki. Un ne jau tikai dusmas, arī citas rakstura īpašības tevi pagalam kaitina. Tu vairs nevari atrast sabiedrību, kurā justos labi.
Ko no tā mācīties? Jāatzīst, ir pamats bažām. Pavēro, kā pati uzvedies. Paskaties uz situāciju no malas un, iespējams, atklāsi ne pārāk patīkamu ainu – jau labu laiku pati esi dusmīga kā pūķis. Lai slēptos no neapmierinātības, tavs psiholoģiskās aizsardzības mehānisms projicē dusmas uz apkārtējiem. Tad nu saproti, ka pienācis laiks nevis šausmināties un gaidīt, kad apkārtējie kļūs sirsnīgi un smaidīgi, bet tikt galā pašai ar savām dusmām. Mēģini atcerēties, kad un kā sākās „dusmīgais periods”, un soli pa solim novērs apstākļus, kas to izveidoja.
5. Pati radi sev šķēršļus Ir jāiet uz darbu, bet tu nekādi nespēj atrast dzīvokļa atslēgas. Skaidri atceries, ka iepriekšējā dienā tās atstāji uz konsoles, bet – nav! Nav arī uz virtuves galda, nav ne somā, ne mēteļa kabatā. Pēc krietniem pūliņiem meklējumi vainagojas panākumiem, atslēgas atrodas vannasistabā uz spoguļa, kur, protams, nekādi tās neesi likusi. Darbā ierodies ar krietnu nokavēšanos, dabū brāzienu un tā – līdz nākamajai reizei, jo pēc pāris dienām ir kārtējā ķibele, jo, ejot laukā no mājas, sabojājas durvju slēdzene. Šo it kā sīko nebūšanu dēļ tevī krājās milzīga spriedze.
Ko no tā mācīties? Iespējams, šādā brīdī tu nolem, ka dzīvē iestājusies „melnā strīpa”, bet pēc tās noteikti nāks „baltā”. Ieskaties dziļāk – tās nav vis vienkāršas ķibeles! Iespējams, nostrādājis psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, ko mēdz dēvēt par represiju jeb izstumšanu, kas patiesos stresa cēloņus novadījis dziļi zemapziņā. Mierīgi padomā, vai visām tavām nedienām nav vienojošs motīvs, piemēram, tās notiek ikreiz, kad tev jādodas uz darbu. Tātad stresa cēlonis ir nepatika pret darbu. Varbūt pienācis laiks skatīties citā virzienā un to mainīt?
6. Tevi vada viens vienīgs aprēķins Kādreiz tev bija jaukas attiecības, bet nu jūti, ka tajās vairs nav uguntiņas, toties strīdu un nesaskaņu – pārpārēm. Nē, tik traki jau nav – viņš ir izglītots, pieklājīgs cilvēks, citi jūs uzskata par diezgan saskanīgu pāri, turklāt ir racionāli apsvērumi – divatā nomaksāt rēķinus ir krietni vieglāk nekā vienai pašai. Tāpēc tu atliec un atliec domas par attiecību izbeigšanu.
Ko no tā mācīties? Tevī ar pilnu jaudu darbojas psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, ko sauc par racionalizāciju. Lai gan aprēķina laulības dēvē par noturīgām, diez vai vērts būvēt attiecības tikai pēc šādiem principiem. Protams, pirms pieņemt izšķirīgu lēmumu, vērts visu kārtīgi pārdomāt. Piemēram, izmantot tik vienkāršo plusiņu un mīnusu skaitīšanu. Ja plusu situācijā, kad esat kopā, ir vairāk nekā situācijā, kad būsi viena, vērts palikt kopā. Tomēr vērts arī neaprobežoties tikai ar racionāliem apsvērumiem, bet ticēt arī savai sirdij, savām izjūtām.
7. Stresu pārvērt mākslā Tu savā dzīvē nekad neesi ne zīmējusi, ne rakstījusi dzejoļus, ne bijusi draugos ar citiem mākslas veidiem. Un te, pēkšņi, ar baudu pludini pa zīdu krāsu un skaties, cik skaisti uzzied auduma gabals. Turklāt ne tikai pati priecājies, to dara arī visi apkārtējie.
Ko no tā mācīties? Lai gan šādai pēkšņai interesei par mākslu pamatā var būt stress, psiholoģiskās aizsardzības mehānisms, kas to radījis, ir pozitīvākais no visiem. Patiesībā tam vajag ļauties, jo vairāk, ja mākslinieciskās izpausmes spēj iepriecināt arī citus. Tomēr arī šajā visnotaļ skaistajā stresa mazināšanas variantā lieti der padomāt, kas tieši licis pievērsties radošajai darbībai. Pēc tam jau varēsi pludināt puķes zīdā bez vismazākā stresa.
Anta Blumberga / Foto: Shutterstock
Par hipnozes iespējām un izmaiņām mūsdienās atbild Parīzes Eriksona koledžas līdzdirektors un Francijas Hipnoterapijas asociācijas prezidents Žans Bekio.
taču emocionālu un fizisku problēmu risināšanai to var lietot katrs.