Reaģējam vai atbildam - šis bija tikai viens no jautājumiem, kurus savā seminārā apskatīja Patrīcija Blū. Citi viņu sauc par mācītāju, citi par sludinātāju, citi par atbrīvošanas un dzidināšanas kalpotāju. Es priekš sevis dēvēju par kristīgo psiholoģi.
Tātad - reaģējam vai atbildam? Visbiežāk reaģējam. Tas ir kāds notikums, apstākļi. Ikdienas daļa. Tur pieslēdzas kāda pagātnes informācija, apstākļi. Kāds ir bijis ārēji līdzīgs tam cilvēkam, kurš mani kādreiz sāpinājis vai pārlieku kontrolējis. Un es momentā noreaģēju. Es uz kaut ko noreaģēju: "Ak, tas man neizdosies!" "Tas ir grūti!" "Es nekad to nevarēšu!" "Tas nav priekš manis!", "Tie vīrieši vienmēr tā rīkojas!"
Reizēm pat nereaģējam. Jeb, pareizāk sakot, mūsu reakcija ir klusums, tajā nav atbildes.
Dievs nekad nereaģē. Dievs atbild. Un dod Dievs arī mums spēt atbildēt. Pēc būtības, ar mīlestību un cieņu.
Dievs atbild bez apsūdzībām, vainošanām, kādiem pagātnes kompleksiem. Ja jautājam, Dievs mums atbild kādreiz ar grēku uzrādīšanu. Un tur nav alkas pēc soda, vainošanas, kas kādreiz piemīt svētulīgiem cilvēkiem un pat veselām draudzēm. Mūsu novirzīšanos no Dieva ceļa Dievs mums uzrāda mīlestībā, lai mēs ātrāk varētu atgriezties savā laimes ceļā. Jo uz mūsu jautājumiem Dievs var atbildēt tikai patiesi. Lai arī cik ši patiesība kādreiz būtu sāpīga.
Cik bieži tu reaģē uz cilvēkiem un cik bieži tu atbildi? Kad tu reaģē uz cilvēkiem, uz ko tu patiesībā reaģē? Uz saviem priekšstatiem par un saviem pagātnes sāpinājumiem? Vai tevī cilvēciski pietiek sapratnes, zināšanu un situācijas patiesa vērtējuma, lai tu varētu atbildēt? Bet, pirms atbildam, mums vienmēr ir mirklis paujautāt gudrību Dievam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru