Kāpēc reizēm ir tā, ka kaut ko gribam, bet jūtam, kaut kas mūs pamatīgi bremzē. Savukārt citreiz viss sokas un iet no rokas? Tas atkarīgs vai mūsu zemapziņa palīdz mums vai kavē.
Cik liela ir zemapziņas loma mūsu dzīvē? Zinātnieki lēš, ka apmēram 95 % 'pieder zemapziņai, bet apziņai vien 5%.
Ir dzirdēti dažādi salīdzinājumi par apziņu un zemapziņu. Piemēram - apziņa kā kapteinis uz liela kuģa, bet zemapziņa - komanda, kas reāli rūpējas lai kuģis ietu uz priekšu. Dzirdēts salīdzinājums ar aisbergu, kur no ūdens ārā vien neliela daļiņa, bet paslēpta ir lielākā masa.
Man vislabāk patīk salīdzinājums ar pērtiķīti un ziloni. Apziņa kā mazs pērtiķītis, kas sēž uz milzīga ziloņa - zemapziņas. Šis pērtiķītis mēģina vadīt ziloni. Dažkārt pat izdodas, bet dažkārt tikai škiet, ka izdodas. Zilonis, piemēram, dodas uz upi padzerties un pērtiķītis saka, ka tas tāpēc, ka pērtiķītim gribējās dzert. Kad zilonis dodas uz mežu, pērtiķītis var iedomāties, ka zilonis turp dodas, jo pērtiķītis tā gribējis. Bet ne vienmēr tā ir. Kad pērtiķītis saka - tikai neej uz upi, tikai neej uz upi, zilonis tieši uz turieni aizbrien.
Vislabākie rezultāti vērojami tur, kur pērtiķītis un zilonis vislabāk saprotas.
Kā saprasties ar savu zemapziņu, lai tā palīdzētu mums nokļūt kur gribam? Kā nesastrīdēties ar savu zemapziņu un tā neizspēlētu ar mums visādus jokus? Kā dzīvot tā, lai apziņas mazais pērtiķītis un zemapziņas milzu zilonis abi būtu laimīgi un harmoniski sadarbotos?
Kā saprast, ko mums var pavēstīt mūsu zemapziņa, kā ieklausīties intuīcijas brīdinājumos?
Jautā man - esmu jau četrus gadus intensīvi par to mācījusies un joprojām mācos.
