Ir grūti strādāt ar sevi. Atrast sevī klupšanas akmeņus, atzīt savus greizos uzskatus, kuri visvairāk dzīvi maitājuši vien pašam, atrast tās saknes, no kurām paša dzīvē neveiksmes aug.
Vieglāk ir turēties pie vakardienas taisnības, pie veciem uzskatiem, nevis būt gataviem katru dienu pārrevidēt savu skatījumu uz dzīvi un par kaut ko atzīt – tā šodien nav taisnība vai – toreiz esmu kļūdījies.
Vieglāk ir pat nemēģināt sevī ieskatīties. Bet, ja kaut kas dzīvē neiet, kā gribētos, vainu meklēt citos.
Vieglāk ir nodot savus sapņus, nekā iespringt to sasniegšanai. Vieglāk ir neticēt sev, nekā dot solījumus un darīt.
Vieglāk ir teikt „man nekas nesanāk” nekā meklēt iespējas, kā varētu tomēr sanākt.
Vieglāk ir atrast veiksmīgā cilvēkā kaut ko kritizējamu, nevis censties iet savu veiksmes ceļu, labās lietas mācoties no veiksmīgajiem.
Visas vīnogas ir skābas, visi turīgie ir nelieši .... varētu tā turpināt ar citiem absurdiem apgalvojumiem. Bet, ja tev tā ir taisnība, tad piekritīšu – jā, tavā pasaulē tā ir. Nesākšu apšaubīt un neaicināšu paskatīties pašam vēlreiz. Neuzdošu tos jautājumus, kuri liek pašam ieraudzīt savus klupšanas akmeņus un bremzes. Jo ļoti labi saprotu – tas var sāpēt.
Es saprotu – patīkama ir maza kaķēna laime. Bez atbildības par savu dzīvi. Es saprotu – pārvarēt sevi ir visgrūtākais un vispretīgākais darbs. Bet pārkāpt savu ego robežu un jautāt otram pēc efektīvām metodēm darbam ar sevi – tas šķiet kā nepaceļams varoņdarbs.
Un nevajag arī. Ja dzīvē viss tāpat ir lieliski. Ja, kā kaķēnam ir gadījies labs saimnieks, pabaro un samīļo. Ja kā kaķēnam nav ambīciju sasniegt kaut ko vairāk. Ja atsakāmies no lieliem sapņiem un iemācamies samierināties. Ja iemācamies vainot apstākļus, likteni un citus. Daudzi tā dara. Un katram ir tiesības uz sava veida laimi. Individuālo. Iespējams, tavējā ir kaķēna laime.
