Aizvainojums

Ļoti labs raksts. Cita starpā arī par to, ka klients var just aizvainojumu pret terapeitu un ko darīt, ja šāda klienta reakcija modina aizvainojuma sajūtu terapeitā. It kā cilvēciski, bet lieku reizi atgādinājums - psihologa, konsultanta, terapeita lomā cilvēciskās attiecības atstājam aiz durvīm un savai pašterapijai.
http://www.lina.lv/web/articles/show/id/87

Emocionāli tuvas vai atkarīgas attiecības

Emocionālā tuvība un atkarība attiecībās – tās nereti iet tuvu līdzās. Patiesībā tas drīzāk stāsts par emocionālās tuvības alkām, par tiekšanos būt vēl tuvāk. Ir mirkļi, kad cilvēki lūdz psihologam palīdzēt saraut emocionālo atkarību, jo tā jau sāk traucēt un pat sāpēt. Vai tas nozīmē, ka tiek sarauta arī tuvība un attiecības? Nē.

 

Vieglāk saprast, pat sajust ar visu ķermeni emocionālās atkarības būtību ir veicot nelielu vingrinājumu. Cilvēki sastājās pa pāriem. Atbalstās viens pret otru ar mugurām un pakāpjas viens no otra tā, lai starp abu papēžiem būtu apmēram metrs. Sadodas rokās. Un izjūt kā ir stāvēt, jūtot otra muguru, atbalstu. Parasti atbildes ir par un ap dažādām drošības, atbalsta, komforta sajūtām. Tad nāk otrā vingrinājuma tūre – viens no cilvēkiem pasper nelielu solīti uz priekšu. Kas notiek? Otrs instinktīvi sagrābj viņu aiz rokām un mēģina noturēt iepriekšējā stāvoklī. Loģiski. Jo tad zūd atbalsts, drošība. Kā jūtas viens un kā jūtas otrs? Vienam ir nepatīkami, jo viņam tiek apdraudēta drošība, stabilitāte, atbalsts, otram arī ir nepatīkami – viņa brīvība pārvietoties ir apdraudēta.

Dzīvē jau arī ir tā, ka viss kustās, viss mainās, nav iespējams tā statiski stāvēt un baudīt vienlīdzīgu vienam otra atbalstu. Pat ja gribētos, kāda slimība, vai dzīves problēma šo līdzsvaru var izjaukt.

Trešā tūre. Abi nostājas ar sejām viens pret otru apmēram metra attālumā. Sadodas rokās. Kā tagad ir stāvēt? Kādas sajūtas? Kāds emocionālais kontakts? Parasti atzīmē, ka emocionāli abi jūtas tuvāki – ir redzama seja, acis.

Ceturtā tūre – viens pasper solīti atpakaļ. Kas mainās sajūtās? Rokas uz mirkli tiek pastieptas, acu un emocionālais kontakts saglabājas. Šādā pozīcijā abi var pat dejot un joprojām saglabāt emocionāli tuvas attiecības. Tā ir kā emocionālā tuvība un reizē brīvība.

Tā arī dzīvē – ne vienmēr cieši saspiestas muguras nozīmē labāko tuvības variantu, lai gan šķiet, ka otru fiziski tik tuvu sajūti. Tā ir arī emocionālā atkarība un reizē muguras uzgriešana otram. Tas ir tuvības un atbalsta šķitums. Šādas attiecības var būt automātiski pārņemtas, kā vienīgai zināmais attiecību variants, bet var būt arī izvēle, kad negribas līdz galam būt kontaktā ar otru, līdz galam patiesam, skatīties acīs.

Var būt ir vērts pagriezties un ielūkoties vienam otra acīs, dvēselē un būt patiesi tuviem. Bet, lai to izdarītu, emocionālās atkarības saite jānomaina. Varbūt jāatmet kāds aizvainojums, jāizrunā, kas ilgi noklusēts. Var būt kaut kas jāatrisina, kas traucē īstai, patiesai tuvībai. Bet var jau būt uzreizi ir pieejams atbalstošs skatiens un ticība – tu esi pietiekoši spēcīgs, lai stāvētu arī viens, bet man vienkārši patīk būt ar tevi, dzīvot, iet pa dzīvi, dejot ar tevi.

Kā ir pareizāk? Tā katrā individuālā gadījumā ir atbilde katram pašam priekš sevis.