Interesanti par smadzenēm

http://www.social-consciousness.com/2014/02/10-surprising-things-that-benefit-our-brain-that-you-can-do-everyday.html

Esi kontaktā ar savu ķermeni! VIDEO

http://www.youtube.com/watch?v=Vk7p82Mz6Rw&feature=youtu.be

Pusminūtes tests

Kura smadzeņu puslode tev dominē - izpildi testu pusminūtes ilgumā un dators tev dos atbildi. Tests pieejams dažādās valodās.

Angliski
http://en.sommer-sommer.com/braintest/
Krieviski
http://ru.sommer-sommer.com/mozg-ispytaniy/

Skaidrojumi
http://ru.sommer-sommer.com/mozg-ispytaniy/

Psihologs un ētika

http://satori.lv/raksts/6880/Psihologs_un_etika

Reinis Lazda: Psihologs un ētika

25 komentāri

Kad es studēju psiholoģiju, dažus gadus mums notika interesantas vasaras skolas. Vienā šādā vasaras skolā pēc bakalaura otrā kursa beigām vēlā vakara stundā kādā Saldus puses naktsmītnē baudījām skurbinošo vasaras gaisu. Negaidīti pie mums telpā parādījās bariņš citu vasaras baudītāju un aicināja uz sarunu. Šķiet, tie bija sportisti, jaunsargi vai kādi citi mūsu vecuma, bet praktiskākas ievirzes jaunieši.

Izrādās, viņi bija padzirdējuši par mums – Latvijas Universitātes psiholoģijas studentiem – un nolēmuši atnākt iepazīties. Suvenīram bija atnesuši savus nupat uzšņāptos zīmējumus. Sarunas sākšanai viņi aicināja nākt talkā kādu psihologu, kurš varētu viņu zīmējumus izanalizēt no psiholoģiskā viedokļa.

Tā nu gadījās, ka talkā devos es. Jautrā noskaņojumā sāku gvelzt niekus ar psiholoģisku pieskaņu – piemēram, meklēt zīmējumos falliskos simbolus, kas it kā apliecina viņu vīrišķību, un tamlīdzīgus niekus. Pēc brīža ievēroju, ka uz mani skatās nobāluši kursabiedri un aicina uz sarunu. Es esot smagi pārkāpis psihologa ētiku un sācis konsultēt bez atbilstošas kvalifikācijas – kā nu ne, tobrīd man nebija pat bakalaura grāda. No savas puses triecu pretī, ka viņiem pilnīgi neesot humora izjūtas.

Lai nu kam toreiz bijusi taisnība, profesionālās ētikas jautājumiem kopš tās reizes pievēršu īpašu uzmanību. Tādēļ nu jau leģendārajā diskusijā par psihoterapeita Viestura Rudzīša izteikumiem [1] nevarēju palikt malā.

Psihoterapija ir ar psiholoģiju cieši saistīta joma, lai gan tas nav viens un tas pats. Vispirms – psiholoģija ir zinātne, kas pēta cilvēka domāšanu, uzvedību un faktorus, kas to ietekmē. Savukārt profesionāls psihologs ir cilvēks, kurš ir apguvis jaunākās psiholoģijas atziņas un informācijas iegūšanas metodes, viņa pienākums ir savas zināšanas nenogurstoši papildināt un atjaunot, kā arī spēt vismaz praktiskiem nolūkiem šīs zināšanas iegūt. Profesionāli psihologi visbiežāk strādā ar diagnostiku saistītās jomās – vai tās būtu bāriņtiesas, privātprakses, biznesa vide, sporta vide vai kāda cita joma.

Savukārt psihoterapeiti ir profesionāļi, kuri ir specializējušies psiholoģiskās palīdzības sniegšanā, izmantojot noteiktas metodes. Psihoterapijas virzienu ir daudz, katram virzienam ir savas asociācijas, treniņu grupas, apmācības, sertifikāti. Piemēram, Latvijā izplatītas ir eksistenciālā psihoterapija, psihodinamiskā psihoterapija, psihoorganiskā analīze, pavisam nesen oficiāli arī kognitīvi biheiviorālā pieeja un citas.

Parasti pasaulē par psihoterapeitiem kļūst psihologi, kuri pēc studijām papildina savas zināšanas vienā vai vairākos psihoterapijas virzienos.

Diemžēl vēsturiski tā ir izveidojies, ka daļa psihoterapijas virzienu ir vāji saistīti ar zinātni un maz interesējas par to, vai viņu sniegtā psihoterapija vispār sniedz solītos rezultātus. Argumenti ir dažādi, un daļa no tiem arī pamatoti, tomēr rezultātā sabiedrības acīs gan psihoterapeiti, gan psihologi – jo abi amata nosaukumi taču sākas ar vienu un to pašu "psih-" – izskatās vairāk pēc pūšļotājiem nekā speciālistiem, kuru rīcība ir zinātniski pamatota, un rīcības rezultāti – prognozējami. Savukārt psihologu profesijas prestižu apdraud tas, ka Latvijā gandrīz vai katra augstskola uzskata par savu pienākumu piedāvāt kādu izglītības programmu psiholoģijā, maz rūpējoties par piedāvātās izglītības kvalitāti. Arī labākajās augstskolās pasniedzēju zināšanas par mūsdienīgiem atklājumiem psiholoģijā bija skopas vēl ap 2000. gadu un sāka strauji uzlaboties tikai vēlāk, pateicoties dažiem Rietumeiropā un Amerikā izglītotiem pasniedzējiem un interneta resursu pieejamībai.

Veidojas mulsinoša situācija – daudzi, kuri izglītību psiholoģijā ir ieguvuši deviņdesmitajos un īsi pēc tam un kuriem vajadzētu būt pieredzējušākajiem un profesionālākajiem savas jomas pārstāvjiem, tā īsti nemaz neizprot, kas ir psihologs un kādi ir viņa profesionālie pienākumi. Tā kā studiju gados nav veidojusies vienota izpratne, tad tālākā profesionālā darbība bieži ir atkarīga no personas iezīmēm, no kādas nejaušības vai noturības pret šajos jautājumos maz izglītotās sabiedrības pieprasījumu. Tā nu Latvija ir pilna ar praktizējošiem psihologiem un psihoterapeitiem, kuri ar jaunumiem psiholoģijas zinātnē iepazīstas avīžu (atvainojiet, interneta ziņu portālu) virsrakstu līmenī, toties jo cītīgi apgūst kāršu likšanas, astroloģisko karšu sastādīšanas vai ajūrvēdas mākslu.

Daļa praktizējošu psihoterapeitu vispār nav studējuši psiholoģiju. Šeit liela loma ir enerģiskajai un ar lielu personības spēku apveltītajai dr. Guntai Ancānei, kura nepagurstoši jau kopš 90. gadiem uzstāj, ka psihoterapeitiem nav nepieciešama psihologa izglītība, toties ir vajadzīgs ārsta diploms. Lai arī pasaulē uz šādu uzskatu skatās ar neizpratni, Ancāne Latvijā ir spējusi pārliecināt daudzus.

Arī Viesturs Rudzītis ir viens no šādiem psihoterapeitiem, kurš nav ieguvis pat pamata izglītību psiholoģijā [2]. Tādēļ nebūtu pārsteigums, ka viņa publiskie izteikumi [3] ir balstīti vairāk viņa personīgajos spriedumos vai kādos Austrumu ezotērisko mācību uzskatos. Tomēr visuzkrītošākā kļūda viņa spriedumos ir nekorekta vispārināšana, proti, psiholoģijas pētniecības pamatprincipu neievērošana.

Katram psiholoģijas studentam ir zināma būtiskā atšķirība starp kopējo likumsakarību un individuālo gadījumu. Pat ja pētījumos tiek konstatēta kādas grupas nosliece vienā virzienā, piemēram, sievietēm raksturīgais zemākais tiešās agresijas līmenis [4] vai kas tamlīdzīgs, tas nenozīmē, ka visas sievietes šajā rādītājā atpaliek no vīriešiem. Ja grupas ir tik lielas kā vīrieši vai sievietes (apmēram puse no visiem cilvēkiem), tad tas nozīmē, ka orientējoši 35 – 45 % sieviešu būs lielākas karjeristes par vidējo vīrieti. Intelekta pētījumi apliecina, ka vīriešiem kopumā ir zemāks lingvistiskais intelekts nekā sievietēm [5], taču tajā pašā laikā mēs zinām daudz vīriešu, kuri ir bijuši izcili rakstnieki vai lingvisti. Pētījumi apliecina, ka sievietes ir tikpat labas vai labākas par vīriešiem vadošos amatos, tomēr ir daudz piemēru, kur vīrieši ir spējuši uzrādīt izcilus rezultātus, vadot kādu organizāciju vai tās struktūrvienību [6]. Sievietes kā vadītājas retāk ir autoritāras, bet vairāk tiecas uz kompromisu sasniegšanu – noteiktās situācijās tas var palīdzēt biznesa mērķu sasniegšanai, bet citās – traucēt. Tomēr tas nenozīmē, ka neviena sieviete nebūs autoritāra vai neviens vīrietis nebūs orientēts uz kompromisiem – gluži otrādi, tādus piemērus varam nosaukt vairāk, nekā nepieciešams. Vīrieši biežāk nesatricināmi tic savas rīcības pareizībai [7] – noteiktās situācijās tas var palīdzēt biznesa mērķu sasniegšanai, bet citās traucēt. Līdz ar to jebkādi vispārināti pētījumu rezultāti par vīriešiem vai sievietēm kā par grupu mums neko daudz nedod, ja gribam novērtēt, kā rīkosies kāds konkrēts vīrietis vai sieviete. Vai, vēl jo mazāk, kā viņam/ai vajadzētu rīkoties.

Sieviešu izcilību dažādās jomās bieži apgrūtina tie gadi, kas veltīti bērnu audzināšanai, kā arī dažādu viestururudzīšu pašpārliecinātā, bet aizspriedumos, ne zināšanās balstītā pļāpāšana.

Daži mani kolēģi psihologi uzskata, ka psihoterapeits drīkst runāt, ko vien vēlas, – pie mums taču ir vārda brīvība. Tā ir tikai puse no patiesības. Vārda brīvība negarantē profesionāļa brīvību gvelzt muļķības jomā, kuru viņš pārstāv. To saprot, piemēram, arhitekti un būvinženieri – neatceros, ka kāds no viņiem pēc Zolitūdes "Maximas" sagrūšanas būtu apgalvojis, ka traģēdija ir nevis nekvalitatīvas būvniecības, bet kādu pārdabisku spēku iejaukšanās sekas. Ne velti šobrīd Ministru kabinetā tiek gatavots Psihologu likums, kas psihologiem izvirzīs līdzīgas prasības kā citu regulēto profesiju pārstāvjiem – ārstiem, juristiem, arhitektiem un citiem. Tās ir jomas, kurās sabiedrība maksā dārgu cenu, ja par profesionāļiem uzdodas dažādi pusmācīti vai nemācīti indivīdi ar vāju izpratni par profesionālo ētiku. Pēc taisnības līdzīgs regulējums būtu vajadzīgs arī psihoterapeitiem. Bet saprotiet paši – daudzi psihoterapeiti ir noskaņoti pret, gluži tāpat, kā daļa psihologu ir noskaņoti pret Psihologu likumu.

[1] Stabingis, A.J. (2014). Par nesaprotamo

[2] Viestura Rudzīša CV. http://www.viestursr.ucoz.lv/index/0-14

[3] Viestura Rudzīša blogs. http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/

[4] Crick, N.R. &Grotpeter, J.K. (1995). Relational Aggression, Gender, and Social-Psychological Adjustment. Child Development, 66: 710-722

[5] Neisser, U. etal. (1996). Intelligence: Knowns and Unknowns. American Psychologist, 51(2): 77-101

[6] Appelbaum, S.H. etal. (2013). Upward mobility for women managers: styles and perceptions. Industrialand Commercial Training, 45:51-59

[7] Kling, K.C. etal. (1999). Gender diferences in self-esteem: a meta-analysis. Psychological Bulletin, 125(4): 470-500

Reizēm ir labi paskatīties no dažādiem skatu punktiem ;)

https://www.youtube.com/watch?v=tMpkcpTSN_s

Izmaini savus vārdus, izmainīsies daudz

Tikai citi vārdi, patiesība tā pati. Vārdi, kas runā valodā, kurā jāsadzird.

https://www.youtube.com/watch?feature=player_embedded&v=Hzgzim5m7oU

Kas ir labs veselības koučs?

Kas ir labs veselības koučs?

1.    Iekļaujas uz pierādījumiem balstītās medicīnas sistēmā. Tas nozīmē, ka veselības mērķi ir precīzi izmērāmi un reāli laikā. Ceļu uz mērķi var fiksēt ne tikai pēc subjektīvām sajūtām, bet precīzi pēc izmeklējumu rezultātiem.

Ko tas prasa no kouča? Tik daudz medicīnas saprašanas, lai spētu saprast, kuri būtiskākie izmeklējumu rezultāti signalizēs par reālām izmaiņām. Saprast arī to, cik ātri kāds parametrs spēj reāli izmainīties veicot korekcijas dzīvesveidā un neaizrauties ar nepamatotu optimismu.

Piemēram, par diabēta pacientu reālo veselības stāvokli liecina glikolizētā hemoglobīna līmenis. Šis rādītājs visoptimālākajā, pat nereāli optimālā variantā var izmainīties ne ātrāk kā 3 mēnešos – tieši tik ilgā laikā nomainās eritrocīti, kas nepareiza dzīvesveida dēļ bijuši aizbloķēti ar glikozi.

2.    Veselības koučs nesniedz medicīniskus padomus un šajā ziņā nekonkurē ar ārstu, pat ja koučam ir medicīniskā izglītība vai pieredze. Drīzāk otrādi – jau uzsākot veselības koučingu, klientam jābūt labam, zinošam mediķim, kuram var uzticēties, jautāt par papildus iespējām savas slimības ārstēšanā. Ja kādu iemeslu dēļ kontakts savu ārstu nav pietiekami labs, tad tā varētu būt vienas koučsesijas tēma – kā atrast vislabākos, tieši klientam vispiemērotākos speciālistus.

(NO ICF Goda kodeksa: „ieteikšu savam klientam izmantot pakalpojumus pie citiem profesionāļiem, ja tas būs nepieciešams.”)

3.    Koučs ļauj klientam iet savu individuālo ceļu uz veselību, nekādā veidā neuzspiežot un pat neliekot nojaust par savu skatījumu par „pareizāko” risinājumu. Eksperts un galvenais atbildīgais savā dzīvē ir klients, eksperts medicīnas jautājumos ir klienta izvēlētais (izvēlētie) mediķi, bet koučs ir eksperts koučinga procesa vadīšanā.

4.    Labs veselības koučs uztver klientu un viņa veselību sistēmiski un holistiski – no ķīmiskā, hormonālā līmeņa līdz pat dvēseles un gara līmenim, ko apkārtnes līmeņa līdz loģisko apziņas līmeņu piramīdas augšējiem stāviem. Uztver klientu kontekstā ar viņa dzīvi, dzīves sfērām, kontekstā ar ģimenes sistēmām. Uztver kontekstā ar laiku – tagadni, pagātni un nākotni, tomēr, kā jau koučingā pieņemts, strādājot pamatā uz nākotnes mērķiem.

5.    Respektē, ka uz veselības mērķiem apziņai jāiet rokrokā ar zemapziņu. Labam veselības koučam ir zināšanas, iemaņas un labā griba sadzirdēt un respektēt arī klienta zemapziņas vēstījumus, saglabāt arī labākos koučinga principus un ekoloģiskumu attiecībā uz zemapziņu.

6.    Labs veselības koučs neko neiesaka, neko nepārdod, ne tieši, ne netieši neiesaista nekādos ķēdes mārketinga pasākumos, negūst nekādus bonusus no klienta ārpuskoučinga attiecībām.

7.    Labs koučs ir profesionāls koučingā un pietiekami zinošs veselībā, lai varētu uzturēt korektu sarunu par veselības tēmām.

8.    Labs veselības koučs strādā tikai ar tiem klientiem, kuri paši vēlas iet uz mērķi un respektē katra klienta ceļu, tempu virzoties uz šo mērķi. Lai gan galvenais veselības koučingā ir uzlabot veselību, mazie starpmērķi var būt šķietami maz saistīti ar lielo mērķi. Tomēr to zina vien pats klients. Ja klients izvēlas kaut kādu iemeslu dēļ neturpināt sadarbību un ceļu uz veselību, koučs respektē šo vēlmi. Koučs nekad nezvana un nemeklē klientu. Klienta vēlmei iet uz veselību jābūt pietiekami lielai, lai koučings vispār varētu notikt.

9.    Labs veselības koučs rūpējas par savu fizisko, emocionālo un garīgo veselību, tai skaitā izmantojot koučingu – paškoučingu vai cita kouča pakalpojumus.

Vislabākais ārsts

Pirms vairāk nekā 16 gadiem, kad biju pārradusies no dzemdību nama ar savu tolaik vēl mazo meitņu, kā jau tas pienākas, pie mums mājas vizītē ieradās bērnu ārste. "Jūs savam bērnam esat šobrīd galvenā ārste. Neviens cits, kā tikai jūs, nepamanīs daudzas smalkas nianses, nejutīs ar sirdi kā ir tieši jūsu bērnam. Un tikai otrajā vietā aiz jums būs ārsts ar savu gudrību un pieredzi," toreiz teica daktere. Atbildība par zīdaiņa veselību ir mātes rokās un māte izvēlas to vai citu pediatru savam bērnam, to vai citu masieri, fizioterapeitu. tieši māte organizē un piesaista speciālistus sava bērna veselības labā.
Un kā ar pieaugušajiem? Galvenais ārsts katrs sev ir pats. Protams, tālu ne visiem ir medicīniskā izglītība un ārsta pieredze. Tomēr speciālistus savai veselībai piesaistam mēs paši. Veselības veicināšanas pasākumus mēs izvēlamies paši. Tikai mēs paši vislabāk pārzinam savu dzīvi un varam saprast, vai kāds veselību veicinošs pasākums ir man derīgs.
Kā vislabākajā veidā kļūt par galveno savā veselības aprūpē? Kā vislabākajā veidā aprūpēt savu dzīvi, lai tā nestu veselību, labsajūtu, gandarījumu un prieku?
Tevī ir šis zināšanas un pat viedums. Kā tās apzināties un pielietot? Tas jau ir veselības koučings.
http://www.youtube.com/watch?v=etozzcOVZec
http://www.youtube.com/watch?v=etozzcOVZec

Koučinga saknes jau Sokrāta laikos

Sokrāts izstrādā savu filosofijas patiesības atklāšanas metodi - majeutiku jeb vecmātes metodi. Viņš savu sarunas partneri noveda apmulsumā (aporijā), sākotnēji uzdod šķietami vienkāršus jautājumus, bet tad uzdodot galveno problēmu, izsita sarunas partneri no sliedēm un lika viņam saprast, ka nav nemaz tik viegli patiesību atklāt. Ja nelīdzēja tas, tas Sokrāts izmantoja ironiju. Viņš cildināja sava sarunas partnera prāta spējas un domas skaidrību līdz noveda pie pretrunām ar sevi.

Sokrats par savu uzdevumu uzskatīja cīņu ar neziņu. No nezināšanas rodas visas nelaimes un netikumi. Dvēsele ir cilvēka būtība un cilvēka pienākums ir to kopt. Dvēseli var kopt iegūstot zināšanas. Arī tikumība rodama prāta skaidrībā. Visi cilvēki tiecas pēc labuma un laimes, bet nezin kā tos sasniegt. Pie patiesām zināšanām var nonākt tikai interesanta dialoga ceļā, attīrot prātu. Cilvēkam atbildes ir jāmeklē pašam sevī, nevis apkārtējā vidē.(racionālists). Sokrātam galvenais ir noskaidrot to būtisko, nemainīgo, kas slēpjas mainīgās cilvēku savstarpējo attiecību pasaules. Sokrāts atšķirībā no pārējiem sofistiem neņem samaksu par savu darbu, runā vienkārši un skaidri, un ir objektīvists. Viņu interesē nevis, kas ir labs katram, bet gan, kas ir labais vispār.

Майевтика была создана Сократом как искусство извлекать скрытое в каждом человеке знание с помощью наводящих вопросов. [2]

В ходе диалога Сократ вместо того, чтобы утверждать ту или иную истину, задает требующие последовательности вопросы, отвечая на которые, его собеседник формулирует дотоле неизвестные ему утверждения («рождает истину»). Отсюда и связь с повивальным делом: Сократ не делится истиной, а лишь помогает собеседнику самостоятельно создать ее.

Суть этого метода состоит в противопоставлении внешнего (софистического) знания внутреннему как истинному знанию философского, которое каждый носит в себе и может в себе открыть [1].

Как утверждает Сократ (в диалоге Платона «Теэтет»), он промышляет тем же, чем занималась его мать Фенарета, бывшая повитухой, с той только разницей, что он помогает разрешаться от бремени не женщинам, а мужчинам, и рождают они не дитя, а знание.

Себе он отводит скромную роль, уверяя, что сам он пуст и каждый производит с его помощью то, чем чреват сам [3].

Iedvesmo piecelties un būt laimīgam

Iedvesmojošs video. Varonis tas pats, videosižets jauns.
SKATIES ŠEIT