Atkal milzīgs gadarījums. Tāds atnāk vienmēr, kad kad strādājot ar cilvēkiem atrodam milzu resursus viņu pagātnē. Viņiem pašiem ir kā patīkams pārteigums un satikšanās ar sen neredzētu un aizmirstu mīļu cilvēku, man līdzipriecāšanās prieks. Un atziņa - mums katram ir pagrabs, kurā ir milzu bagātības. Zelta tonnas, vai gardi ievārījumi - kā nu katram tīk. Un man patīk iedrošināt cilvēkus nolaisties šajā savā pagrabā pēc lieliskām, stiprām lietām un būt šajā līdzgaitniecībā. Man patīk iemācīt to veidu, kā ikdienā viegli savus labos resursus var izmantot šodienā. Dažreiz salīdzinu to ar labo ievārījuma burciņu apzināšanu un katrai saitītes piesiešanu, lai vajadzīgā mirklī - hopcs! - un šis resurss aiz vajadzīgā striķīša parauts jau ir tavā rīcībā. Un kāpēc gan neizmantot mūsu bagātības?
Pēc savas pieredzes varu teikt - pietiekami daudz cilvēku, ar kuriem esmu strādājusi sākotnēji ir bijuši pārliecināti, ka, lai nu kam, bet viņiem pagrabs ir tāds patukšs. Un visiem ir TĀDAS!!! bagātības. Katram savādākas, bet savā stiprumā mani pat līdz sajūsmības asarām aizkustinošas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru