Interesants cilvēks un ne tikai

Personības

Ķirurģija nemīl vājos. Medicīnas zinātņu doktors Jānis Ozols

Vāvere V. | Oktobris 2013

“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?

Ķirurgs, psihoterapeits Jānis OZOLS

Dziedot dzimu...

Cilvēka personība, kā zināms, sāk veidoties bērnībā. Vecāki no manis neko neslēpa, zināju visus mūsu dzimtas stāstus, lai cik smagi un "nepareizi" tie arī būtu. Manu tēvu Austri Ozolu kara laikā iesauca latviešu leģionā, ievainoja un no frontes pārveda uz lazareti Matīšos, netālu no Valmieras. Tur dzīvoja jauna meitene Vija. Ar draudzenēm nospriedušas, ka jāiet apčubināt ievainotos latviešu puišus. Tā viņi viens otru ieraudzīja. Sarakste noritēja visus kara gadus un arī vēlāk, kad tēvu nomitināja filtrācijas lēģerī. Viņam laimējās - sodu izcieta Rīgā un strādāja rūpnīcā VEF. Tur viņš arī palika strādāt līdz pat pensijai. Kad tēvu beidzot atbrīvoja no lēģera, pirmais brauciens ārpus Rīgas viņam bija uz Matīšiem pie Vijas, manas mammas.

Jānis Ozols pusotra gada vecumā

Maniem vecākiem bija pilnīgs pamats nīst padomju varu, un šo naidu mantoju arī es. Gadījās, ka 1949. gada martā, tieši tajā reizē, kad mamma ar tēti ciemojās pie saviem vecākiem, jaunā vara naktī ieradās un visu ģimeni aizveda uz Sibīriju. Mammas tajā briesmīgajā sarakstā nebija, viņa no savas dzimtas vienīgā palika Latvijā. Es piedzimu 1952. gadā un labi atceros, kā "sibīrieši" cits pēc cita atgriezās mājās. Vispirms viņi apmetās Rīgā mūsu komunālajā dzīvoklītī, un es dabūju dzirdēt visus briesmu stāstus.

Ar māsu un vecākiem

Otra vērtība, ko paņēmu no savas bērnības, bija mūzika. Tēvs spēlēja vijoli un dziedāja VEF vīru vokālajā kvartetā Viktora Sama vadībā. Vecaistēvs no tēva puses jaunībā bija cara armijas virsnieks, pēc atgriešanās Latvijā ilgus gadus augsts brīvvalsts ierēdnis, bet pensijas gados - Rīgas Doma draudzes priekšnieks. Viņš arī mīlēja mūziku. Naudas mums bija maz, tomēr mamma iemanījās vest mani uz visiem Konservatorijas studentu bezmaksas koncertiem. Esmu dzirdējis pat Kārļa Zariņa un Jāņa Zābera pirmās uzstāšanās. Man bija muzikālā dzirde, laba balss, tāpēc kopš astoņu gadu vecuma dziedāju Rīgas zēnu korī. Reiz kādā koncertā dziedājām kopā ar vīru kori "Tēvzeme". Diriģēja Haralds Mednis. Tad pirmo reizi tā īsti piedzīvoju baudu, katarsi, ko sniedz dziedāšana. Haralds Mednis ir viena no manas dzīves lielākajām autoritātēm. Pēc balss lūzuma aizgāju dziedāt "Tēvzemē", un šodien jāteic, ka tā ir bijusi manas dzīves labākā cilvēku kopa. Piedalījos arī šīs vasaras Dziesmu svētkos, kaut regulāri vairs nedziedu, ierodos tikai piepalīdzēt, ja kādreiz vajadzīga mana balss. Notis lasu labi, repertuārs arī zināms.

Kopš astoņu gadu vecuma Jānis Ozols dziedāja Rīgas zēnu korī

Dumpinieks

Dzīvojām Vecrīgā, pa logu varēja redzēt Jēkaba baznīcas torni. Visu mūžu mani sauca par sliņķi - mājās, skolā, institūtā... Piekrītu, tāds es esmu. No otras puses: kaut visi sliņķi mūžā būtu paguvuši izdarīt tik daudz, cik es! Turklāt, ja vajag, man ir ļoti lielas darba spējas. Mācījos 1. vidusskolā. Biju ļoti dumpīgs un lēcu skolotājiem acīs. Mani dēvēja par klases advokātu, jo vienmēr jaucos pa vidu, ja šķita, ka skolotāji kādam dara pāri. Man bija saasināta taisnīguma izjūta. 8. klasē izveidojām estrādes ansambli: es spēlēju klavieres, Viktors Burakovs (tagad viņu sauc par Zemgalu) - trompeti. Vēlāk spēlēju basģitāru. Matemātika man patika un arī padevās. Sāku prātot par studēšanu fizmatos. Taču 10. klasē viss beidzās: lecīguma dēļ dabūju divnieku uzvedībā, jo skolotājs Jānis Āboliņš, tolaik saukts par Čombi, kuram patika pazemot skolēnus, panāca, ka mani izmet no skolas.
3. vidusskolā nejutos savā laivā, citiem biju tik ļoti priekšā, ka man klasē nebija ko darīt. Kad visi matemātikā rakstīja kontroldarbu, es nepiedalījos un saņēmu vieninieku. Otrreiz - tas pats. Tad skolotājs iedeva risināt sarežģītu uzdevumu. Pēc divām minūtēm biju izrēķinājis un prasīju: "Vai nekā jēdzīgāka jums nebija?" Biju traki lecīgs. Tomēr kaut kā to pusotru gadu novilku. Skolas zālē bija nelielas ērģeles, darbojās ērģeļmūzikas pulciņš. Lavījos pie ērģelēm, cik bieži vien varēju, pat stundu laikā. Vēl atklāju, ka pie Universitātes darbojas mazā filozofijas fakultāte. Kopā ar klasesbiedru Viesturu Reņģi čakli to apmeklējām. Viesturam viss bija skaidrs, viņš vēlāk kļuva par slavenu psihologu, profesoru. Bet es svārstījos - studēt fiziku un matemātiku, socioloģiju vai varbūt medicīnu? Vēl beidzamajā dokumentu iesniegšanas dienā stāvēju ielu stūrī un domāju - mest kapeiku vai nemest? Tomēr izdarīju izvēli tāpat, bez kapeikas - iestājos Rīgas Medicīnas institūtā.

Jauno speciālistu vakars Balvos

Zēni - ķirurgi, meitenes - ginekoloģes

Pirmajā mediķu kursā parasti visiem viss ir skaidrs: zēni kļūs par ķirurgiem, meitenes par ginekoloģēm. Skatījos uz visiem no augšas, jo biju citāds - gribēju studēt psihiatriju! Tobrīd dzelzs priekškars jau bija mazliet pavēries, dabūju palasīt Selindžeru, Ficdžeraldu, Folkneru. Psihiatrija bija noslēpumaina un vilināja. Otrajā kursā naktīs sāku piestrādāt Sarkandaugavas psihiatriskajā slimnīcā un drīz vien sapratu, ka padomju psihiatrija noteikti nav tas, ko gribu.

“No 1992. līdz 1994. gadam Rīgu reāli pārvaldīja vienpadsmit cilvēki, un es biju viens no viņiem”

Mūsu kursā bija daudz tagad Latvijā pazīstamu ārstu - bijušais veselības ministrs Juris Viņķelis, Onkoloģijas centra galvenais ārsts Viesturs Krūmiņš, viens no Latvijas labākajiem neiroķirurgiem Arnis Ozols, Stradiņu fizioterapeite Ilze Hāznere, bērnu ķirurgi Arnis Eņģelis, Gunārs Riņķis, Jānis Krasts, ginekoloģe Dace Melka... Joprojām biju lecīgs un brūķēju lielu muti, īpaši marksisma-ļeņinisma nodarbībās - to priekšmetu es nesapratu un man tas riebās. Reiz apsēdos un nopietni pārdomāju nākotni. Nāku no politiski neuzticamas ģimenes, arī pats neesmu lojāls padomju varai. Kas man "spīd"? Droši vien tikai kāda lauku ambulance. Kas jāprot lauku ambulances ārstam? Sašūt brūces... Lai to apgūtu, pieteicos nakts darbā Rīgas 1. slimnīcas ķirurģiskās nodaļas operāciju zālē. Bet tur priekšā pazīstamas sejas - mani draugi un kursabiedri Juris Viņķelis un Pāvils Brūvers, tagadējais Liepājas diacēzes bīskaps. Drīz man ļāva asistēt operācijās, tad arī pašam kaut ko izoperēt. Tā sākās mana ķirurģija ceturtdaļgadsimta garumā...
4. kursa pavasarī stabilā piramīda saļodzījās - notika tiem laikiem slavenā brāļu Brūveru atklātā politiskā paraugtiesa, kur savas lielās mutes dēļ iesaistījos arī es. Pāvils un viņa brālis Olafs, kas strādāja Rīgā par taksometra šoferi, izveidoja un izplatīja socioloģiskas anketas. Tur bija nevainīgi jautājumi, bet arī šis tas par pastāvošo iekārtu. Nē, netēlošu varoni: manu nopelnu tajā nebija, pat to anketu nebiju redzējis, tikai, aktīvi sekojot drauga prāvai, atļāvos vienu čekistu publiski pasūtīt uz poda. Iznākums šai lietā visiem bija sāpīgs: Olafam kā iniciatoram pusgads cietumā, Pāvilam divi gadi nosacīti, bet Jurim Viņķelim un Birutai Spuņģei - izslēgšana no institūta. Juris un Biruta atgriezās studentu pulkā pēc gada. Čekisti gan atsūtīja prasību arī par manu izslēgšanu, taču nebija norādījuši pamatojumu. Atradu, kā izlocīties, un mani atstāja institūtā. Taču pēc studiju beigām nebija ne runas par palikšanu Rīgā, mani nosūtīja uz Balvu slimnīcu. Toties operēt tur dabūju daudz, nevarēju sūdzēties, ka jauniņajam neuzticas.

Skaistais ķirurģijas laiks

Dakteris uniformā

Balvos ne tikai strādāju, bet arī sameklēju sev sievu. Tās bija kāzas mediķu aprindās - ar rentgenoloģi Tatjanu no Alūksnes. Pusgada laikā tik labi iemācīju sievai latviešu valodu, ka tagad pacienti reizēm priecājas: "Daktere Ozola, cik jūs labi runājat krieviski!"
Piedzīvojumu netrūka. Piemēram, lai izvairītos no dienesta armijā, paslēpos - strādāju par ārstu Apes mazajā slimnīcā. Tik un tā atrada un iesauca armijā. Lai neaizsūtītu dienēt "pie lāčiem", vajadzēja vienreiz briesmīgi piedzerties ar kādu drauga atrastu virsnieku no kara komisariāta. Bet tas bija tā vērts - dienēju tepat Rīgā, pie Ķīšezera, un pat iemanījos naktīs strādāt par dežurējošo ķirurgu Rīgas 4. slimnīcā. Toreiz ārstus pēc dienesta ārpus konkursa uzņēma klīniskajā ordinatūrā. Pieteicos arī es, bet man piedāvāja mērķa aspiranta vietu Maskavā, vilināja: "Kad atgriezīsities, būsit docents!" Tā kā mamma bija ar mieru pieskatīt mūsu dēlu Māri, piekritu.

Trīs paaudžu Ozoli: Jāņa dēls, Jāņa tēvs un viņš pats

Maskava ir skarba pilsēta. Mācīties vajadzēja daudz, dienas gaismu un izklaides neredzot. Disertācijas tēma - kā mainās asins komponentu proporcijas, ja nosprostoti žultsceļi. Šīs zināšanas man vēlāk daudz deva ārsta darbā. Disertāciju aizstāvēju 18. novembrī, vakarā mazā pulciņā (bija jau Gorbačova laiks) to nosvinējām restorānā "Pekina". Visapkārt līksmojās ārzemnieki, uz dažiem galdiņiem bija mazi attiecīgo valstu karodziņi. Arī man līdzi bija savējais, sarkanbaltsarkanais, - tēvs bija paslēpis vijoles kastē un saglabājis. Ai, kā gribējās to uzlikt uz galda, tomēr radi atrunāja. Vēl tagad nožēloju, ka paklausīju... Dzīvē vairākkārt man gadījies kāpt kalnā un krist lejā. Pēc atgriešanās Rīgā biju pamatīgas gravas dibenā: laulība manu trīs gadus garo prombūtni nebija izturējusi, arī darba nebija. Septiņdesmitajos gados valsts gatavoja daudz ķirurgu, jo PSRS gribēja būt gatava karam. Rīgā bija ķirurgu pārprodukcija. Vispirms man trīs mēnešus ļāva operēt, pārliecinājās par manām spējām. Tātad biju konkurētspējīgs, turklāt ar zinātnisko grādu - pārējiem bīstams. Galvenais to laiku medicīnas kurators profesors Anatolijs Bļugers atvēlēja man pusslodzes darbu Rīgas Medicīnas institūtā ar darbavietu Gaiļezera slimnīcā. Alga 65 rubļi mēnesī. Labi, ka vēl piedāvāja dežūras pa naktīm. Gaiļezerā man patiesībā nebija ko darīt, klīdu pa gaiteņiem kā peļu sūds pa putraimiem.
Pie tā visa vēl Černobiļas avārija: 1986. gada 9. maijā jau sēdēju lopu vagonā un kopā ar glābēju pirmo porciju devos uz avārijas vietu.

Ar bērniem: meitu Annu Karolīnu un dēlu Māri

Ielejā un kalna galā

Un tad sākās Atmoda, darbojās Helsinku grupa, Vides aizsardzības klubs. Uzzināju, ka ar visiem kopā ir arī dakteri Juris Vidiņš un mans kursabiedrs Mārtiņš Āboliņš. Ja viņi var, tad taču arī es varu! Iepazinos ar drosmīgiem cilvēkiem, mācījos pārvarēt savas bailes. Drīz vien Vidiņš mani sāka bīdīt par runātāju mītiņos, kad Tautas fronte vēl pat nebija nodibināta. Medicīnas institūtā 1988. gada septembrī pirmais reaģēja partijas komitejas sekretārs hematologs Olafs Ūdris: "Biedri Ozol, baidos, ka darbs institūtā nebūs savienojams ar jūsu politisko darbību!" Noturējos darbā līdz februārim, tad mani izmeta. Man bija zinātniskais grāds un augstākā kvalifikācijas kategorija (tāda tolaik bija kādiem desmit procentiem Latvijas ķirurgu), tomēr man neatradās vieta nevienā no Rīgas medicīnas iestādēm. Lai kur devos darba meklējumos, informācija jau bija priekšā: "Pie mums jums darba nav un nebūs!"
Bet ēst vajadzēja, arī alimenti par dēla audzināšanu jāmaksā. Izripināju savu veco, sagrabējušo žigulīti un pa naktīm sāku nelegāli pārvadāt pasažierus. Kad Gaiļezerā nodibināja Tautas frontes atbalsta grupu, viņi sāka spiest pie sienas slimnīcas vadību, pēkšņi arī man atradās brīva ķirurga vieta. Nu, tēlaini izsakoties, sāku rāpties Everestā.
Gāja vaļā politiskie mītiņi, aktīvi iesaistījos procesā un bieži biju viens no runātājiem. Pašā lielākajā mītiņā, kurā teicu runu, piedalījās 30 tūkstoši klausītāju. It kā nejauši tiku ievēlēts Rīgas domē. Sākumā par Domes deputātiem kļuva aktīvisti vai nu ar skaļāku balsi, vai tie, kam bija kaut neliela nojauta par to, kā visu mainīt un dzīvot tālāk. Mani vienkārši ierakstīja sarakstā, drīz vien jau biju ievēlēts. Pirmais deputātu sasaukums bija ļoti sakarīgs. Vēlāk attapās arī sava labuma meklētāji, jo saprata, ka deputātiem ir vara, teikšana un labumi. Rīgas domes deputāts biju četrus sasaukumus pēc kārtas un šajā laikā patiesi izdarīju daudz.
Tas bija pārejas laiks no sociālisma uz kapitālismu. Notika medicīnas iestāžu privatizācija, reformas, mazo slimnīcu slēgšana vai apvienošana, un es tur visur biju klāt. No 1992. līdz 1994. gadam Rīgu reāli pārvaldīja vienpadsmit cilvēki, un es biju viens no viņiem. Draugi mani dēvēja par mazo labklājības ministru, un es patiesi tāds biju! Visvairāk lepojos ar Rīgas Slimokases nodibināšanu. Tā bija mana ideja, mans bērns, realizācija manā tiešā uzraudzībā. Joprojām esmu sarūgtināts, ka vēlāk, pat lobējot politiķus, šo labo sistēmu skauģi un konkurenti iznīcināja.
Tik ļoti atplauku, ka pat uzdrošinājos sākt jaunas attiecības. Mana otrā sieva Lilita bija mūziķe, Latvijā pazīstama ērģelniece ar trim diplomiem mūzikas jomā, vienpadsmit gadus strādājusi par koncertmeistari pie Leonīda Vīgnera. Iepazīties ar mūziķu aprindām man bija ļoti interesanti. Kad vien varēju, braucu sievai līdzi uz koncertiem. Man pat ļāva piestrādāt par ērģelnieka asistentu. Mums piedzima burvīga meitiņa Anna Karolīna. Īsi pirms tam piedzīvoju atentātu - laikam ar savām reformām biju šķērsojis ceļu kādām kriminālām darbībām. Kādu vakaru pie mūsu komunālā dzīvokļa durvīm atskanēja zvans, kaimiņi teica, ka saucot mani. Atvēru durvis uz kāpnēm un... nākamajā dienā atmodos slimnīcā. Sieva, nevarēdama mani sagaidīt, gājusi skatīties, ar ko tik ilgi runāju. Durvis uz kāpnēm nav varējusi atvērt, tur priekšā gulējis mans ļenganais rumpis. Slimnīcā ārstējos trīs mēnešus. Kad vajadzēja braukt pakaļ meitai uz dzemdību nodaļu, tik tikko turējos kājās.
Diemžēl mūs ar sievu kopā vairāk turēja mūzika, nevis ģimenes dzīve. Dzīvot ar skatuves mākslinieci nav viegli. Turklāt jau kopš skolas laikiem esmu vientuļnieks, man ir augsta vientulības norma. Esam šķīrušies. Lilita Ozola tagad jau piecus gadus strādā Anglijā.
Kad 1996. gadā nomira Rīgas 1. slimnīcas galvenais ārsts, startēju konkursā uz šo vietu un uzvarēju. Septiņi hektāri zemes Rīgas centrā, 1200 darbinieki un četru miljoni latu gada apgrozījums - tāda bija mana jaunā saimniecība. Runāju skaļi un droši, darbojos ar iedvesmu un daudz panācu. Pirmā slimnīca bija mans politiskais kapitāls un otrādi - varēju brīvi strādāt, jo man piederēja Rīgas domes vadošās koalīcijas atbalsts, biju tās deputāts. Nākamos sešus gadus vadīju šo slimnīcu. Notika vecās sistēmas demontāža un jaunās veidošana. Īpaši lepojos ar diviem uzlabojumiem: slimnīcā būtiski tika mainīta darba organizācija un katrā nodaļā strādāja dažādu paaudžu ārsti, tātad bija gādāts par pieredzes apmaiņu un pēctecību. Diemžēl vēlāk kopā ar slimnīcu iznīcināja arī šo kārtību. Slimnīcas teritoriju nekustamo īpašumu tirgū tolaik vērtēja no 30 līdz 150 miljoniem eiro - labs kumoss, lai daudzi to iekārotu. Taču nedabūja neviens, jo sākās krīze un investori izzuda miglā. Nu, bet pietiks par to - es jau te sāku runāt kā pensionārs, kam agrāk zāle bijusi zaļāka...

Ķirurgs kā baletdejotājs

Kamēr darbojos tikai Domē, vēl varēju apvienot divus amatus - politiķa un ķirurga. Taču vienlaikus vadīt lielu slimnīcu un operēt pacientus vairs nebija iespējams. Lai nezaudētu kvalifikāciju, sākumā operēju trīsreiz mēnesī, pa naktīm. Taču no rīta, kad ķirurgi pacientus aprauga reanimācijas nodaļā, man vajadzēja iet uz direktora kabinetu. Protams, direktora pacienti vienmēr tika aprūpēti labi, tomēr sirds nebija mierīga. Turklāt citi ķirurgi, kam operācijas bija ikdiena, mani bija apsteiguši. Un vēl - ķirurgiem ir jāstrādā komandā, nevar ierasties tikai uz "viesizrādēm". Saņēmos - pārstāju operēt un turpmāk darbojos tikai kā medicīnas administrators. Ejot garām operāciju zālei un jūtot specifiskās smaržas, gan jutos savādi un pieliku soli... Tagad, skatoties no lielākas distances, uzskatu, ka tā arī bija pareizi: 50-60 gados ķirurgs ir sevi izsmēlis, viņš jālaiž pensijā. Tūdaļ paskaidrošu! Ķirurģija ir stipro cilvēku profesija, vājie tajā vienkārši netiek iekšā. Salīdziniet kaut vai divus viena vecuma pensionārus, ķirurgu un grāmatvedi - ķirurgs noteikti izskatīsies spraunāks, jo viņš jau sākotnēji piederējis cilvēku stiprākajai daļai. Līdz 35 gadu vecumam ķirurgs apgūst profesijas tehniskās iemaņas, krāj pieredzi. Līdz 45 gadiem viņš aktīvi operē, nemitīgi pilnveidojoties un mācoties strādāt ar maksimālu pašatdevi, "izspiest sevi kā citronu". Ir iegūta autoritāte, pacientu uzticība, tomēr pēc tam pakāpeniski sākas ceļš uz leju. Vecākie ķirurgi gan apzināti, gan neapzināti sāk "braukt" uz jaunāko kolēģu muguras, tāpēc jaunie ne pārāk mīl vecākos kolēģus. Varbūt ir daži izņēmumi, kas spēj izturēt ilgāk, bet viņu nav daudz. Ķirurga darba mūžs ir īss, gandrīz tāpat kā baletdejotājam. Ja prasīsit jebkuram 55 gadus vecam ķirurgam, viņš teiks: "Ko tas Ozols tur muld!" Un tomēr man ir taisnība. Ķirurgam ir nežēlīga profesija, augsts riska procents, tāpēc tā pievelk stipros un godkārīgos. Ko dara stiprs un godkārīgs cilvēks, kad jūt, ka citi, jaunie, viņu sāk pārspēt? Viņš izslienas visā augumā un apņemas: "Nē, mīļie, es jums visiem parādīšu!" Ja uz operāciju iesi ar šādu domu, agrāk vai vēlāk būs nepatikšanas.
Domāju, ka, piemēram, Valdim Zatleram ļoti paveicās. Viņš bija tiešām labs ķirurgs un aizgāja īstajā brīdī, ar paceltu galvu, vēl nesācis novecot. Arī es aizgāju laikus. Kaut visiem mūsu ķirurgiem pietiktu saprāta laikus beigt!
foto: Inese Austruma un no J. Ozola personīgā arhīva
Pilna raksta versiju lasiet 2013. gada "Doctus" oktobra numurā.