Zinātnieki: Pieredze iedzimst

Izrādās traumatiskā pieredze var ierakstīties gēnos un iedzimt - secinājuši ASV zinātnieki. Viņi veica eksperimentus ar žurkām. Tēviņiem radīja npatīkamu pieredzi, kas saistīta ar acetofenona smaržu (to, kuras dēļ ievziediem ir raksturīga smarža). Katru reizi, kad krātiņā ielaida šo smaržu, žurkas saņēma nepatīkamu strāvas triecienu. 

Šiem žurku tēviņiem pēc tam ļāva dzīot normālos apstākļos un arī radīt pēcnācējus. Tiem žurkulēniem, kas bija dzimuši no acetofenona stresu baudījušiem vecākiem, radās stresa sajūtas tad, kad iesmaržojās pēc ievām. Salīdzinoši kontrolrupas žurkulēniem šādas reakcijas nebija. Šis eksperiments ļauj secināt - sliktā pieredze var iedzimt. Zinātnieki pat skaidro mehānismu kā. Tas saistīts ar noteiktu iedzimtības materiāla bloķēšanos vai aktivizēšanos garajās DNS ķēdēs.

http://lenta.ru/news/2013/12/02/fathers/

Uzskatāmā laika plānošana

https://www.youtube.com/watch?v=5mlB0WDp9lw#t=30

Neirolingvistes Tatjanas Čerņigovskajas lekcija

http://www.snob.ru/selected/entry/55396

Свобода воли и нейроэтикa. Лекция нейролингвиста Татьяны Черниговской

Мы публикуем лекцию Татьяны Черниговской — российского нейролингвиста и экспериментального психолога, доктора филологии и биологии, члена-корреспондента Норвежской академии наук. Лекция прошла в Геологическом музее им. В. И. Вернадского в рамках лекционного цикла, запущенного проектом «Сноб» и коммуникационной группой Aegis Media в 2012 году в рамках дискуссионного клуба «Интеллектуальный базар»

Фото: Арсений Несходимов

+T-

Клод Леви-Стросс написал, что XXI век будет веком гуманитарной мысли или его не будет вообще. Я — лингвист, нейрофизиолог и психолог, ну, а если более широко взять, то все это теперь называется «когнитивная наука». Так вот, с позиций этой когнитивной науки я хочу сказать: мы все привыкли слышать, что следующий век будет веком физики, теперь вот — веком нейробиологии... Но не будет вообще ничего, если мы все не очнемся и не осознаем, куда мы попали. А попали мы в цивилизационный слом, и это совершенно очевидно. Мы попали в ситуацию, когда разруха в головах настолько перекрыла все остальное, что является вообще главным фактором, определяющим наше существование. Встает уже вопрос о том, что переигрывает: природа, т. е. Nature (гены), или опыт, Nurture (воспитание и окружение).

Наше знание о мозге, о том, что он собственно делает, как он порождает сознание, крайне важно сейчас, на этом сломе. Мозг нужно попытаться узнать, потому что именно он обеспечивает наше представление о мире, у нас нет никаких других способов что-нибудь про мир узнать, кроме как с помощью мозга.

На что такие знания могли бы и должны были бы влиять? Точно на то, например, каким образом должно быть организовано образование. Мы должны понять, как научить людей извлекать информацию из внешнего мира. Этой информации теперь такое количество, что на самом деле почти что все равно, есть она или нет. Каждый день несметные тонны разных данных. Их не только невозможно осмыслить, их невозможно даже хранить. Собственно говоря, даже непонятно, зачем хранить, если мы не можем это осмыслить, переварить. Как учить людей учиться? Мы понимаем, что невозможно прочесть все статьи, которые выходят даже по твоей узкой специальности, а узкая область сейчас вообще никому не нужна: нужны комбинированные, конвергентные знания. Мы не можем держать детей в школе восемнадцать или двадцать лет, количество знаний растет стремительно, понимание растет гораздо, несопоставимо медленнее. Значит, мы должны что-то делать с программой образования. Не можем же мы встать на нечестную позицию «сокрытия» знаний от молодых людей, то есть остановиться, например, на Ньютоне, как будто ничего не было больше, хотя с тех пор столько всего произошло, мир оказался квантовым, и это все изменило… Встает вопрос о том, что нужна какая-то другая образовательная стратегия, принципы другие. Как научить людей правильно классифицировать и упаковывать информацию, как мобилизовывать свое внимание, организовывать память...

Наше знание о мозге заставляет подумать, что происходит с психическим здоровьем людей. Я должна вам сказать ответственно, что наблюдается рост психоневрологических заболеваний у человечества. Они вот-вот выйдут на первое место, которое всегда занимали кардио- и онкологические болезни, то есть мы можем оказаться в ситуации, когда большая часть населения станет психически неадекватной. Поэтому необходима ранняя идентификация такого рода опасностей. Знания о функциях мозга важны не только для здравоохранения, они важны вообще для обеспечения жизни общества, потому что, скажем, операторы, диспетчеры, люди, которые самолетами управляют, которые атомными станциями управляют, военные  должны иметь здоровый мозг.

На что еще влияют наши знания? На структуру и организацию самого общества. Принципы функционирования сложных систем вообще, как в природе, так и в социуме, отдельная, очень важная тема. Совершенно понятно, что образование распадается на общее и элитарное. Как должны готовиться элиты, чтобы быть не глянцевыми, а формировать реальных интеллектуальных и социальных лидеров, сознающих свою ответственность?

Ну и наконец, я подхожу к самому опасному. Очень «модной» последнее время в мире становится такая постановка вопроса: это сделал не я, это сделал мой мозг. Мы сейчас обладаем эмпирическими знаниями, которые свидетельствуют, что большое количество наших действий и вариантов поведения обусловлены мозгом как таковым. Это очень опасная история! В конце концов и правда человек не виноват, что он родился с таким мозгом, что он родился с такой генетикой, но тогда несет ли он ответственность за то, что происходит, или нет? Это не простой вопрос, когда речь идет не о грубой патологии или о неочевидных девиациях. Пройдет очень короткое время, и теоретически и даже практически возможной станет ситуация, когда нейронауки смогут сказать, что у такого-то человека мозг потенциального преступника. Тема эта не новая, как всем известно, но возможности нейронауки несопоставимо более мощные. Что дальше с этим делать? Во всех приличных цивилизациях есть презумпция невиновности. Мы не можем изолировать человека, который еще ничего не сделал преступного, а возможно, и не сделает. С другой стороны, и ждать, пока он это сделает, страшно. Это очень трудный вопрос. Значит, встает вопрос о формировании нейроюриспруденции, нейроэтики. Ведь нейроэкономика уже признана, была получена Нобелевская премия Канеманом несколько лет назад, он описывал Нomo Еconomicus. Показаны зоны в мозгу, которые действуют, когда вы принимаете то или иное решение, короче говоря, у всего этого есть мозговой субстрат. Как есть он и у социального поведения, правильного и неправильного.

Мозг чуть ли не живет своей жизнью, и мне лично это не нравится! Речь, конечно, не идет об эсхатологических решениях серьезного масштаба, а о довольно простых задачах, но это принятие решения. Некоторые исследователи пишут: наши осознаваемые мысли порождают действие, подчиняющееся, таким образом, свободной воле. Это мнение ошибочно, и верить в это — все равно что действительно считать, что кролик так и сидит до нужного момента в цилиндре фокусника. Я не хочу сказать, что придерживаюсь такой же идеи. Но мы не можем отмахнуться от этих данных.

Как изменится наш мир и как изменимся мы сами? Никуда не денешься, появляются роботы с более сильным, чем у нас, интеллектом... Компьютеры обогнали нас по скоростям. Но дело ведь не в этом, все равно мы пока еще не видели компьютера, который был бы Моцартом или Шекспиром. Когда идет речь о переборе триллионов операций в секунду, то понятно, что теперь это уже не наше временное пространство. Но человеческий мозг устроен иначе. Все это не так страшно, пока не появились роботы, у которых будут цели, планы, эмоции, эгоизм. Срастание людей с компьютерами — бесспорная вещь: чипы, искусственные органы — это уже есть и будет нарастать. Значит,  встанет вопрос, что во мне моего, то есть где я «заканчиваюсь», так сказать? Наконец, есть «ящик Пандоры», в который мы, извините за каламбур, играем, — это развитие персональной геномики. Огромными темпами идет развитие этой науки, и это замечательно; описание личного генома скоро будет стоить совсем недорого, и каждый сможет его получить. Но не надо забывать, что те же отверточки, которые вам покажут, что в данном геноме есть опасность болезни Альцгеймера или болезни Паркинсона, или онкологических заболеваний (и это замечательное достижение), подкручивают и другие гаечки. И это реальная опасность. Например, хотите ли вы, чтобы ваш персональный генетический портрет стал достоянием кого бы то ни было? И удастся ли нам это удержать? Если генетический портрет выходит наружу, то вас, например, не берут на такую-то работу; страховые компании говорят: «Пожалуй, не будем вас страховать»; и так далее, этот список  можно продолжить, он довольно простой. Поэтому опасения такого сорта — это серьезно. Проблемы, с которыми мы сталкиваемся, сводятся, помимо того, что я уже сказала, к следующему. Во-первых, общество не осознало себя единой семьей, которая живет в общем доме с ограниченными ресурсами и нарастающими угрозами. Никаких границ между государствами в этом смысле нет,  а мы живем, как безумцы, как будто у нас есть запасная планета. Во-вторых, общество во всех странах, принимая решение, мало учитывает уже полученные наукой знания. Это как бы две разные сферы. Одни играют в свой «бисер», что-то такое делают, а другие на это не смотрят, как будто этого нет.

Ну и закончу я вот чем: опасность того, что может вытворить технологическое и бездуховное общество, в котором мы теперь живем на этой планете, велика. Остановить науку невозможно, это никогда никому не удавалось, но стоит помнить, что, чем глубже мы погружаемся в океан знаний о мире, тем опаснее становится это путешествие и тем больше ответственность зазвездное небо над головой и за нравственный закон внутри нас.

Tev dara pāri? Izkāp no trijstūra!

1968. gadā  Ērika Bernes skolnieks Stefans Karpmans aprakstīja vienu no ļoti izplatītām cilvēku psiholoģiskajāms spēlēm - Drāmas trijstūri, kas pazīstams arī kā Karpmana trijstūris. Ja kāds tīši vai netīši iesaistās šī trijstūra spēlēs, neatkarīgi no lomas, tad tiek ierauts spēlē, kurā uzvarētāju nav. Dažkār šie trijstūri savienojas pa diviem  trijiem un daudziem veidojot neatšketināmas drāmas, kas laimīgus spēj darīt vien seriālu scenāristus un filmētājus (ar noteikumu, ka savā īstajā dzīvē viņi šāda veida attiecībās neiesaistās).

Karpmana trijstūrī ir trīs lomas. 

1. Upuris

2.Varmāka

3. Glābējs. 

Upuris, atšķiras no uzvarētāja ar to, ka idetiskās situācijās viņš cieš un ieņem pasīvu lomu vai nosacīti pasīvu - tādu, kas ļauj steigties palīdā kādam glābējam. Upuris necenšas risināt konfliktu ar savu pāridarītāju pa tiešo un ar uzvarētāja pašcieņu. Upuris drīzāk smaidīs un izliksies, ka viss ir vislabākajā kārtībā ja jākontaktē ar varmāku (pāri darītāju). Jo upura galvenais mērķis savākt pēc iesējas vairāk pāridarījuma "valūtas". Bieži vien par pāridarījuma "valūtas" donoru kļūst cilvēks, kas pat nenojauš, kāda loma viņam iedalīta, kas no visas sirds domā, ka dara pašu labāko. Upura lomas izpildītājs patiesībā jau saņem to, ko vēlas - pāridarījumu. Jo nav uzņēmies savu atbildību pie pirmās iespējas koriģēt otra cilvēka labos centienus. "Cietēja valūta" ir ļoti izdevīga manipulatīvos un intrigu attiecību gadījumos. Tā ļauj gūt tuvību un aizstāvību no kāda glābēja. Kā - cik prasti vai smalki dabūt žēlošanu no glābēja - tā ir tik plaša iespēju un radošās izdomas palete! Cietējam "valūta" dod attaisnojumu pašam kļūt par varāku vai kaut kādā veidā čakarēt citus. Arī ar sabotāžu, nedarīšanu utt.

Glābējs šajā spēlē nav tas pats, kas ugunsdzēsējs vai cits reāls glābējs. Karpmana trijstūris nav spēle divatā, bet gan trijatā. Glābējs glābjs cietēju no tā sliktā. Risina divu citu cilvēku attiecības, tā vietā, lai risinātu savas. pakāpjas uz pjedestāla, sit sev pa plecu un iekšēji slavē - ak, es tas lielais, labais, stiprākis, pārākais. Tas ir kā slepens sīrupains ielāpiņš uz glābēja pašcieņas un pašvērtības sajūtas. Un būt par glābēju dažkārt ir tik ļoti izdevīgi - gan savu pašvērtību tā mēģinot stutēt, gan kā iespēja izlādēt sakrāto agresivitāti. Iespējams, pilnīgi kādā citā dzīves kontekstā vai attiecībās sakrāto. Varbū tattiecībās, kur smidot iznāk ilgi ciest. 

Gan upuris, gan glābējs var pārvērsties par varmāku un tas notiek ļoti ātri un bieži. Visas trīs lomas pat pa minūtei var mainīties. Visos trīs karpmana trijstūra dalībniekos sēž iekšā visas trīs lomas. Pat, ja cēli saki - es nekad nebūšu varmāka, kļūstot par cēlo glābēju jau pēc mirkļa cēlu nodomu vai sakrātu sāpju dēl tu izpaud agresivitāti un esi varmāka. 

Dažkārt Karpmana trijstūri cilvēks var spēlēt vienatnē. Dažkārt divatā un ilgi sevī krāt pāridarījuma markas. Ir cilvēkiem šajā lomu spēlē mīļākas un izsmalcināk izstrādātas lomas. Daudzi psihoterapeitu pacienti, kas atcerējušies daudzus pagātnes sāpinājumus, mēdz iekrist dziļi upura lomā un savākt milzum daudz "valūtas". Variāciju ir daudz, bet iznākums viens - neviena loma nedod īstu laimi un gandarījumu. Tas ir kā Sātana un melu trijstūris, kas neapstādamies ripo. Tā pamatā ir manipulācijas, visbiežāk neapzinātas. Un lomu spēle neļauj cilvēkiem būt īstās attiecībās un īstā tuvībā. 

Kā no tā izkāpt? Apzināti neiesaistīties nevienā no šim lomām. Atpazīt un neļaut sevi ieraut tajā. Atcerēties, ka divu cilvēku attiecības ir risināmas tikai starp šiem diviem cilvēkiem. Uzskatīt gan sevi, gan citus par OK. Cienīt sevi, mīlēt sevi. Apzināti no upura pozīcijas iet uz savas dzīves saimnieka pozīciju. Piedot, būt pateicīgam un pieņemt dzīvi ar prieku.

Es izvēlos būt savas dzīves saimniece!

Es izvēlos piedot!

Es izvēlos būt pateicīga!

Es izvēlos būt laimīga!

Interesants cilvēks un ne tikai

Personības

Ķirurģija nemīl vājos. Medicīnas zinātņu doktors Jānis Ozols

Vāvere V. | Oktobris 2013

“Ja man jānosauc trīs labas lietas, kas šobrīd ir manā dzīvē, es teiktu: kluss kabinets, ērts krēsls un pilnīga neatkarība no valsts budžeta,” saka medicīnas zinātņu doktors JĀNIS OZOLS. Bijušajam Rīgas 1. slimnīcas direktoram ir četras nopietnas profesijas – ķirurgs, medicīnas administrators, politiķis un psihoterapeits. Piedzīvojis daudzas vētras un šūpošanos augšup lejup pa karjeras kāpnēm, pašlaik viņš mierīgi sēž psihoterapeita krēslā. Vai uz visiem laikiem – vai tā ir tikai īsa atpūta pirms nākamā devītā viļņa?

Ķirurgs, psihoterapeits Jānis OZOLS

Dziedot dzimu...

Cilvēka personība, kā zināms, sāk veidoties bērnībā. Vecāki no manis neko neslēpa, zināju visus mūsu dzimtas stāstus, lai cik smagi un "nepareizi" tie arī būtu. Manu tēvu Austri Ozolu kara laikā iesauca latviešu leģionā, ievainoja un no frontes pārveda uz lazareti Matīšos, netālu no Valmieras. Tur dzīvoja jauna meitene Vija. Ar draudzenēm nospriedušas, ka jāiet apčubināt ievainotos latviešu puišus. Tā viņi viens otru ieraudzīja. Sarakste noritēja visus kara gadus un arī vēlāk, kad tēvu nomitināja filtrācijas lēģerī. Viņam laimējās - sodu izcieta Rīgā un strādāja rūpnīcā VEF. Tur viņš arī palika strādāt līdz pat pensijai. Kad tēvu beidzot atbrīvoja no lēģera, pirmais brauciens ārpus Rīgas viņam bija uz Matīšiem pie Vijas, manas mammas.

Jānis Ozols pusotra gada vecumā

Maniem vecākiem bija pilnīgs pamats nīst padomju varu, un šo naidu mantoju arī es. Gadījās, ka 1949. gada martā, tieši tajā reizē, kad mamma ar tēti ciemojās pie saviem vecākiem, jaunā vara naktī ieradās un visu ģimeni aizveda uz Sibīriju. Mammas tajā briesmīgajā sarakstā nebija, viņa no savas dzimtas vienīgā palika Latvijā. Es piedzimu 1952. gadā un labi atceros, kā "sibīrieši" cits pēc cita atgriezās mājās. Vispirms viņi apmetās Rīgā mūsu komunālajā dzīvoklītī, un es dabūju dzirdēt visus briesmu stāstus.

Ar māsu un vecākiem

Otra vērtība, ko paņēmu no savas bērnības, bija mūzika. Tēvs spēlēja vijoli un dziedāja VEF vīru vokālajā kvartetā Viktora Sama vadībā. Vecaistēvs no tēva puses jaunībā bija cara armijas virsnieks, pēc atgriešanās Latvijā ilgus gadus augsts brīvvalsts ierēdnis, bet pensijas gados - Rīgas Doma draudzes priekšnieks. Viņš arī mīlēja mūziku. Naudas mums bija maz, tomēr mamma iemanījās vest mani uz visiem Konservatorijas studentu bezmaksas koncertiem. Esmu dzirdējis pat Kārļa Zariņa un Jāņa Zābera pirmās uzstāšanās. Man bija muzikālā dzirde, laba balss, tāpēc kopš astoņu gadu vecuma dziedāju Rīgas zēnu korī. Reiz kādā koncertā dziedājām kopā ar vīru kori "Tēvzeme". Diriģēja Haralds Mednis. Tad pirmo reizi tā īsti piedzīvoju baudu, katarsi, ko sniedz dziedāšana. Haralds Mednis ir viena no manas dzīves lielākajām autoritātēm. Pēc balss lūzuma aizgāju dziedāt "Tēvzemē", un šodien jāteic, ka tā ir bijusi manas dzīves labākā cilvēku kopa. Piedalījos arī šīs vasaras Dziesmu svētkos, kaut regulāri vairs nedziedu, ierodos tikai piepalīdzēt, ja kādreiz vajadzīga mana balss. Notis lasu labi, repertuārs arī zināms.

Kopš astoņu gadu vecuma Jānis Ozols dziedāja Rīgas zēnu korī

Dumpinieks

Dzīvojām Vecrīgā, pa logu varēja redzēt Jēkaba baznīcas torni. Visu mūžu mani sauca par sliņķi - mājās, skolā, institūtā... Piekrītu, tāds es esmu. No otras puses: kaut visi sliņķi mūžā būtu paguvuši izdarīt tik daudz, cik es! Turklāt, ja vajag, man ir ļoti lielas darba spējas. Mācījos 1. vidusskolā. Biju ļoti dumpīgs un lēcu skolotājiem acīs. Mani dēvēja par klases advokātu, jo vienmēr jaucos pa vidu, ja šķita, ka skolotāji kādam dara pāri. Man bija saasināta taisnīguma izjūta. 8. klasē izveidojām estrādes ansambli: es spēlēju klavieres, Viktors Burakovs (tagad viņu sauc par Zemgalu) - trompeti. Vēlāk spēlēju basģitāru. Matemātika man patika un arī padevās. Sāku prātot par studēšanu fizmatos. Taču 10. klasē viss beidzās: lecīguma dēļ dabūju divnieku uzvedībā, jo skolotājs Jānis Āboliņš, tolaik saukts par Čombi, kuram patika pazemot skolēnus, panāca, ka mani izmet no skolas.
3. vidusskolā nejutos savā laivā, citiem biju tik ļoti priekšā, ka man klasē nebija ko darīt. Kad visi matemātikā rakstīja kontroldarbu, es nepiedalījos un saņēmu vieninieku. Otrreiz - tas pats. Tad skolotājs iedeva risināt sarežģītu uzdevumu. Pēc divām minūtēm biju izrēķinājis un prasīju: "Vai nekā jēdzīgāka jums nebija?" Biju traki lecīgs. Tomēr kaut kā to pusotru gadu novilku. Skolas zālē bija nelielas ērģeles, darbojās ērģeļmūzikas pulciņš. Lavījos pie ērģelēm, cik bieži vien varēju, pat stundu laikā. Vēl atklāju, ka pie Universitātes darbojas mazā filozofijas fakultāte. Kopā ar klasesbiedru Viesturu Reņģi čakli to apmeklējām. Viesturam viss bija skaidrs, viņš vēlāk kļuva par slavenu psihologu, profesoru. Bet es svārstījos - studēt fiziku un matemātiku, socioloģiju vai varbūt medicīnu? Vēl beidzamajā dokumentu iesniegšanas dienā stāvēju ielu stūrī un domāju - mest kapeiku vai nemest? Tomēr izdarīju izvēli tāpat, bez kapeikas - iestājos Rīgas Medicīnas institūtā.

Jauno speciālistu vakars Balvos

Zēni - ķirurgi, meitenes - ginekoloģes

Pirmajā mediķu kursā parasti visiem viss ir skaidrs: zēni kļūs par ķirurgiem, meitenes par ginekoloģēm. Skatījos uz visiem no augšas, jo biju citāds - gribēju studēt psihiatriju! Tobrīd dzelzs priekškars jau bija mazliet pavēries, dabūju palasīt Selindžeru, Ficdžeraldu, Folkneru. Psihiatrija bija noslēpumaina un vilināja. Otrajā kursā naktīs sāku piestrādāt Sarkandaugavas psihiatriskajā slimnīcā un drīz vien sapratu, ka padomju psihiatrija noteikti nav tas, ko gribu.

“No 1992. līdz 1994. gadam Rīgu reāli pārvaldīja vienpadsmit cilvēki, un es biju viens no viņiem”

Mūsu kursā bija daudz tagad Latvijā pazīstamu ārstu - bijušais veselības ministrs Juris Viņķelis, Onkoloģijas centra galvenais ārsts Viesturs Krūmiņš, viens no Latvijas labākajiem neiroķirurgiem Arnis Ozols, Stradiņu fizioterapeite Ilze Hāznere, bērnu ķirurgi Arnis Eņģelis, Gunārs Riņķis, Jānis Krasts, ginekoloģe Dace Melka... Joprojām biju lecīgs un brūķēju lielu muti, īpaši marksisma-ļeņinisma nodarbībās - to priekšmetu es nesapratu un man tas riebās. Reiz apsēdos un nopietni pārdomāju nākotni. Nāku no politiski neuzticamas ģimenes, arī pats neesmu lojāls padomju varai. Kas man "spīd"? Droši vien tikai kāda lauku ambulance. Kas jāprot lauku ambulances ārstam? Sašūt brūces... Lai to apgūtu, pieteicos nakts darbā Rīgas 1. slimnīcas ķirurģiskās nodaļas operāciju zālē. Bet tur priekšā pazīstamas sejas - mani draugi un kursabiedri Juris Viņķelis un Pāvils Brūvers, tagadējais Liepājas diacēzes bīskaps. Drīz man ļāva asistēt operācijās, tad arī pašam kaut ko izoperēt. Tā sākās mana ķirurģija ceturtdaļgadsimta garumā...
4. kursa pavasarī stabilā piramīda saļodzījās - notika tiem laikiem slavenā brāļu Brūveru atklātā politiskā paraugtiesa, kur savas lielās mutes dēļ iesaistījos arī es. Pāvils un viņa brālis Olafs, kas strādāja Rīgā par taksometra šoferi, izveidoja un izplatīja socioloģiskas anketas. Tur bija nevainīgi jautājumi, bet arī šis tas par pastāvošo iekārtu. Nē, netēlošu varoni: manu nopelnu tajā nebija, pat to anketu nebiju redzējis, tikai, aktīvi sekojot drauga prāvai, atļāvos vienu čekistu publiski pasūtīt uz poda. Iznākums šai lietā visiem bija sāpīgs: Olafam kā iniciatoram pusgads cietumā, Pāvilam divi gadi nosacīti, bet Jurim Viņķelim un Birutai Spuņģei - izslēgšana no institūta. Juris un Biruta atgriezās studentu pulkā pēc gada. Čekisti gan atsūtīja prasību arī par manu izslēgšanu, taču nebija norādījuši pamatojumu. Atradu, kā izlocīties, un mani atstāja institūtā. Taču pēc studiju beigām nebija ne runas par palikšanu Rīgā, mani nosūtīja uz Balvu slimnīcu. Toties operēt tur dabūju daudz, nevarēju sūdzēties, ka jauniņajam neuzticas.

Skaistais ķirurģijas laiks

Dakteris uniformā

Balvos ne tikai strādāju, bet arī sameklēju sev sievu. Tās bija kāzas mediķu aprindās - ar rentgenoloģi Tatjanu no Alūksnes. Pusgada laikā tik labi iemācīju sievai latviešu valodu, ka tagad pacienti reizēm priecājas: "Daktere Ozola, cik jūs labi runājat krieviski!"
Piedzīvojumu netrūka. Piemēram, lai izvairītos no dienesta armijā, paslēpos - strādāju par ārstu Apes mazajā slimnīcā. Tik un tā atrada un iesauca armijā. Lai neaizsūtītu dienēt "pie lāčiem", vajadzēja vienreiz briesmīgi piedzerties ar kādu drauga atrastu virsnieku no kara komisariāta. Bet tas bija tā vērts - dienēju tepat Rīgā, pie Ķīšezera, un pat iemanījos naktīs strādāt par dežurējošo ķirurgu Rīgas 4. slimnīcā. Toreiz ārstus pēc dienesta ārpus konkursa uzņēma klīniskajā ordinatūrā. Pieteicos arī es, bet man piedāvāja mērķa aspiranta vietu Maskavā, vilināja: "Kad atgriezīsities, būsit docents!" Tā kā mamma bija ar mieru pieskatīt mūsu dēlu Māri, piekritu.

Trīs paaudžu Ozoli: Jāņa dēls, Jāņa tēvs un viņš pats

Maskava ir skarba pilsēta. Mācīties vajadzēja daudz, dienas gaismu un izklaides neredzot. Disertācijas tēma - kā mainās asins komponentu proporcijas, ja nosprostoti žultsceļi. Šīs zināšanas man vēlāk daudz deva ārsta darbā. Disertāciju aizstāvēju 18. novembrī, vakarā mazā pulciņā (bija jau Gorbačova laiks) to nosvinējām restorānā "Pekina". Visapkārt līksmojās ārzemnieki, uz dažiem galdiņiem bija mazi attiecīgo valstu karodziņi. Arī man līdzi bija savējais, sarkanbaltsarkanais, - tēvs bija paslēpis vijoles kastē un saglabājis. Ai, kā gribējās to uzlikt uz galda, tomēr radi atrunāja. Vēl tagad nožēloju, ka paklausīju... Dzīvē vairākkārt man gadījies kāpt kalnā un krist lejā. Pēc atgriešanās Rīgā biju pamatīgas gravas dibenā: laulība manu trīs gadus garo prombūtni nebija izturējusi, arī darba nebija. Septiņdesmitajos gados valsts gatavoja daudz ķirurgu, jo PSRS gribēja būt gatava karam. Rīgā bija ķirurgu pārprodukcija. Vispirms man trīs mēnešus ļāva operēt, pārliecinājās par manām spējām. Tātad biju konkurētspējīgs, turklāt ar zinātnisko grādu - pārējiem bīstams. Galvenais to laiku medicīnas kurators profesors Anatolijs Bļugers atvēlēja man pusslodzes darbu Rīgas Medicīnas institūtā ar darbavietu Gaiļezera slimnīcā. Alga 65 rubļi mēnesī. Labi, ka vēl piedāvāja dežūras pa naktīm. Gaiļezerā man patiesībā nebija ko darīt, klīdu pa gaiteņiem kā peļu sūds pa putraimiem.
Pie tā visa vēl Černobiļas avārija: 1986. gada 9. maijā jau sēdēju lopu vagonā un kopā ar glābēju pirmo porciju devos uz avārijas vietu.

Ar bērniem: meitu Annu Karolīnu un dēlu Māri

Ielejā un kalna galā

Un tad sākās Atmoda, darbojās Helsinku grupa, Vides aizsardzības klubs. Uzzināju, ka ar visiem kopā ir arī dakteri Juris Vidiņš un mans kursabiedrs Mārtiņš Āboliņš. Ja viņi var, tad taču arī es varu! Iepazinos ar drosmīgiem cilvēkiem, mācījos pārvarēt savas bailes. Drīz vien Vidiņš mani sāka bīdīt par runātāju mītiņos, kad Tautas fronte vēl pat nebija nodibināta. Medicīnas institūtā 1988. gada septembrī pirmais reaģēja partijas komitejas sekretārs hematologs Olafs Ūdris: "Biedri Ozol, baidos, ka darbs institūtā nebūs savienojams ar jūsu politisko darbību!" Noturējos darbā līdz februārim, tad mani izmeta. Man bija zinātniskais grāds un augstākā kvalifikācijas kategorija (tāda tolaik bija kādiem desmit procentiem Latvijas ķirurgu), tomēr man neatradās vieta nevienā no Rīgas medicīnas iestādēm. Lai kur devos darba meklējumos, informācija jau bija priekšā: "Pie mums jums darba nav un nebūs!"
Bet ēst vajadzēja, arī alimenti par dēla audzināšanu jāmaksā. Izripināju savu veco, sagrabējušo žigulīti un pa naktīm sāku nelegāli pārvadāt pasažierus. Kad Gaiļezerā nodibināja Tautas frontes atbalsta grupu, viņi sāka spiest pie sienas slimnīcas vadību, pēkšņi arī man atradās brīva ķirurga vieta. Nu, tēlaini izsakoties, sāku rāpties Everestā.
Gāja vaļā politiskie mītiņi, aktīvi iesaistījos procesā un bieži biju viens no runātājiem. Pašā lielākajā mītiņā, kurā teicu runu, piedalījās 30 tūkstoši klausītāju. It kā nejauši tiku ievēlēts Rīgas domē. Sākumā par Domes deputātiem kļuva aktīvisti vai nu ar skaļāku balsi, vai tie, kam bija kaut neliela nojauta par to, kā visu mainīt un dzīvot tālāk. Mani vienkārši ierakstīja sarakstā, drīz vien jau biju ievēlēts. Pirmais deputātu sasaukums bija ļoti sakarīgs. Vēlāk attapās arī sava labuma meklētāji, jo saprata, ka deputātiem ir vara, teikšana un labumi. Rīgas domes deputāts biju četrus sasaukumus pēc kārtas un šajā laikā patiesi izdarīju daudz.
Tas bija pārejas laiks no sociālisma uz kapitālismu. Notika medicīnas iestāžu privatizācija, reformas, mazo slimnīcu slēgšana vai apvienošana, un es tur visur biju klāt. No 1992. līdz 1994. gadam Rīgu reāli pārvaldīja vienpadsmit cilvēki, un es biju viens no viņiem. Draugi mani dēvēja par mazo labklājības ministru, un es patiesi tāds biju! Visvairāk lepojos ar Rīgas Slimokases nodibināšanu. Tā bija mana ideja, mans bērns, realizācija manā tiešā uzraudzībā. Joprojām esmu sarūgtināts, ka vēlāk, pat lobējot politiķus, šo labo sistēmu skauģi un konkurenti iznīcināja.
Tik ļoti atplauku, ka pat uzdrošinājos sākt jaunas attiecības. Mana otrā sieva Lilita bija mūziķe, Latvijā pazīstama ērģelniece ar trim diplomiem mūzikas jomā, vienpadsmit gadus strādājusi par koncertmeistari pie Leonīda Vīgnera. Iepazīties ar mūziķu aprindām man bija ļoti interesanti. Kad vien varēju, braucu sievai līdzi uz koncertiem. Man pat ļāva piestrādāt par ērģelnieka asistentu. Mums piedzima burvīga meitiņa Anna Karolīna. Īsi pirms tam piedzīvoju atentātu - laikam ar savām reformām biju šķērsojis ceļu kādām kriminālām darbībām. Kādu vakaru pie mūsu komunālā dzīvokļa durvīm atskanēja zvans, kaimiņi teica, ka saucot mani. Atvēru durvis uz kāpnēm un... nākamajā dienā atmodos slimnīcā. Sieva, nevarēdama mani sagaidīt, gājusi skatīties, ar ko tik ilgi runāju. Durvis uz kāpnēm nav varējusi atvērt, tur priekšā gulējis mans ļenganais rumpis. Slimnīcā ārstējos trīs mēnešus. Kad vajadzēja braukt pakaļ meitai uz dzemdību nodaļu, tik tikko turējos kājās.
Diemžēl mūs ar sievu kopā vairāk turēja mūzika, nevis ģimenes dzīve. Dzīvot ar skatuves mākslinieci nav viegli. Turklāt jau kopš skolas laikiem esmu vientuļnieks, man ir augsta vientulības norma. Esam šķīrušies. Lilita Ozola tagad jau piecus gadus strādā Anglijā.
Kad 1996. gadā nomira Rīgas 1. slimnīcas galvenais ārsts, startēju konkursā uz šo vietu un uzvarēju. Septiņi hektāri zemes Rīgas centrā, 1200 darbinieki un četru miljoni latu gada apgrozījums - tāda bija mana jaunā saimniecība. Runāju skaļi un droši, darbojos ar iedvesmu un daudz panācu. Pirmā slimnīca bija mans politiskais kapitāls un otrādi - varēju brīvi strādāt, jo man piederēja Rīgas domes vadošās koalīcijas atbalsts, biju tās deputāts. Nākamos sešus gadus vadīju šo slimnīcu. Notika vecās sistēmas demontāža un jaunās veidošana. Īpaši lepojos ar diviem uzlabojumiem: slimnīcā būtiski tika mainīta darba organizācija un katrā nodaļā strādāja dažādu paaudžu ārsti, tātad bija gādāts par pieredzes apmaiņu un pēctecību. Diemžēl vēlāk kopā ar slimnīcu iznīcināja arī šo kārtību. Slimnīcas teritoriju nekustamo īpašumu tirgū tolaik vērtēja no 30 līdz 150 miljoniem eiro - labs kumoss, lai daudzi to iekārotu. Taču nedabūja neviens, jo sākās krīze un investori izzuda miglā. Nu, bet pietiks par to - es jau te sāku runāt kā pensionārs, kam agrāk zāle bijusi zaļāka...

Ķirurgs kā baletdejotājs

Kamēr darbojos tikai Domē, vēl varēju apvienot divus amatus - politiķa un ķirurga. Taču vienlaikus vadīt lielu slimnīcu un operēt pacientus vairs nebija iespējams. Lai nezaudētu kvalifikāciju, sākumā operēju trīsreiz mēnesī, pa naktīm. Taču no rīta, kad ķirurgi pacientus aprauga reanimācijas nodaļā, man vajadzēja iet uz direktora kabinetu. Protams, direktora pacienti vienmēr tika aprūpēti labi, tomēr sirds nebija mierīga. Turklāt citi ķirurgi, kam operācijas bija ikdiena, mani bija apsteiguši. Un vēl - ķirurgiem ir jāstrādā komandā, nevar ierasties tikai uz "viesizrādēm". Saņēmos - pārstāju operēt un turpmāk darbojos tikai kā medicīnas administrators. Ejot garām operāciju zālei un jūtot specifiskās smaržas, gan jutos savādi un pieliku soli... Tagad, skatoties no lielākas distances, uzskatu, ka tā arī bija pareizi: 50-60 gados ķirurgs ir sevi izsmēlis, viņš jālaiž pensijā. Tūdaļ paskaidrošu! Ķirurģija ir stipro cilvēku profesija, vājie tajā vienkārši netiek iekšā. Salīdziniet kaut vai divus viena vecuma pensionārus, ķirurgu un grāmatvedi - ķirurgs noteikti izskatīsies spraunāks, jo viņš jau sākotnēji piederējis cilvēku stiprākajai daļai. Līdz 35 gadu vecumam ķirurgs apgūst profesijas tehniskās iemaņas, krāj pieredzi. Līdz 45 gadiem viņš aktīvi operē, nemitīgi pilnveidojoties un mācoties strādāt ar maksimālu pašatdevi, "izspiest sevi kā citronu". Ir iegūta autoritāte, pacientu uzticība, tomēr pēc tam pakāpeniski sākas ceļš uz leju. Vecākie ķirurgi gan apzināti, gan neapzināti sāk "braukt" uz jaunāko kolēģu muguras, tāpēc jaunie ne pārāk mīl vecākos kolēģus. Varbūt ir daži izņēmumi, kas spēj izturēt ilgāk, bet viņu nav daudz. Ķirurga darba mūžs ir īss, gandrīz tāpat kā baletdejotājam. Ja prasīsit jebkuram 55 gadus vecam ķirurgam, viņš teiks: "Ko tas Ozols tur muld!" Un tomēr man ir taisnība. Ķirurgam ir nežēlīga profesija, augsts riska procents, tāpēc tā pievelk stipros un godkārīgos. Ko dara stiprs un godkārīgs cilvēks, kad jūt, ka citi, jaunie, viņu sāk pārspēt? Viņš izslienas visā augumā un apņemas: "Nē, mīļie, es jums visiem parādīšu!" Ja uz operāciju iesi ar šādu domu, agrāk vai vēlāk būs nepatikšanas.
Domāju, ka, piemēram, Valdim Zatleram ļoti paveicās. Viņš bija tiešām labs ķirurgs un aizgāja īstajā brīdī, ar paceltu galvu, vēl nesācis novecot. Arī es aizgāju laikus. Kaut visiem mūsu ķirurgiem pietiktu saprāta laikus beigt!
foto: Inese Austruma un no J. Ozola personīgā arhīva
Pilna raksta versiju lasiet 2013. gada "Doctus" oktobra numurā.

Psiholoģijas dienas!

Latvijā ar lekciju par pašcieņu viesosies Oksfordas Universitātes profesore

Rīga, 5.okt., LETA. Nākamnedēļ, 10.oktobrī, Latvijā viesosies Oksfordas Universitātes profesore - psiholoģe Melānija Fenela, lai uzstātos ar lekciju "Zemas pašcieņas pārvarēšana", aģentūru LETA informēja Latvijas Klīnisko psihologu asociācija.
http://www.psihologijasdienas.lv/index.php?id=6&d=1
http://www.psihologijasdienas.lv/index.php?id=6&d=1
Pašcieņa ir veids, kā mēs sevi uztveram, tas ir viedoklis par sevi, par savām vērtībām, kā mēs sevi redzam kā cilvēku, kā novērtējam savas prasmes, norāda profesore.
"Protams, lielākai daļai no mums ir dažādi viedokļi par sevi, bet, ja kopējais uzskats ir, ka esat sliktāks nekā kāds cits un nesagaidāt pozitīvas pārmaiņas savā dzīvē, izvairieties piedalīties vai kā citādi tas ietekmē jūsu dzīves kvalitāti, tad laiks aizdomāties par veidu, kā mainīt attieksmi pret sevi. Zema pašapziņa var būt sāpīga un negatīvi ietekmēt daudzus dzīves aspektus," uzsver Fenela.
Profesores lekcija ir daļa no Psiholoģijas dienām, kas Latvijā norisinās no 5.oktobra līdz 25.oktobrim. Piedalīties pasākumā aicināti visi interesenti, tas būs bez maksas un notiks Latvijas Universitātes Lielajā aulā, Raiņa bulvārī 19, Rīgā.

Paškoučings tiem, kas pārvalda koučinga instrumentus

Самокоучинг проводить легко: клиент всегда «под рукой», и коуч всегда рядом – только возник запрос, в виде проблемы ли, отношений, целей – извольте, коуч к вашим услугам. Сложно – не слукавишь самому себе, если только голову, как страус, в песок не засунешь в попытке бегства от себя. Но это уже не коучинг.
Самокоучинг для коуча является самой лучшей тренировочной площадкой, на которой он может тренироваться сколько угодно времени, оттачивая свои навыки и умения. На этой площадке можно пробовать все, что угодно: проверенные временем и тысячами коучей модели, например GROW, осваивать находки коллег, моделировать свои собственные открытия.
Для начинающих коучей такой способ работы содержит также отсутствие внешней критической обратной связи. С одной стороны, я сейчас говорю крамольные вещи, ведь обратная связь априори считается лучшим способом улучшения качества работа. Но с другой стороны, не все начинающие коучи настолько «проработали» себя, чтобы спокойно, без ненужных рефлексий слушать более 10 минут в день критическую обратную связь. Да и не от каждого собеседника приятно и комфортно выслушивать такую связь, увы, уровень воспитания, тактичности и уважения к другим у всех разный.
Опять-таки, это мое личное мнение
И еще один несомненный плюс самокоучинга: с каждой такой сессией возрастает уверенность в своем умении применять инструменты, уверенность в своих силах. И эту уверенность коуча будет неизбежно транслироваться его клиентам.

Технология проведения самокоучинга

В начале работы будет нелишним ввести себя в соответствующее состояние: успокоить ум, избавиться от суетливых мыслей, войти в состояние уверенности. Думаю, у каждого есть собственные находки и наработки в этой области. Как пример вхождения в такое состояние можно взять простейшую технику: сесть, закрыть глаза, расслабиться, почувствовать спинку стула, отметить окружающие звуки… Вспомнить случай удачи, победы в спортивном соревновании (пусть в детстве), ситуацию успеха, что-то иное, что для вас важно. В воображении прожить еще раз тот радостный момент вашей силы и уверенности.
В ходе самокоучинга вслух задавайте себе вопросы и также вслух на них отвечайте. Разговор с самим собой вслух – увлекательное занятие. Мой совет – не обдумывайте долго свои ответы. Долгое обдумывание чревато отвлечением от темы и уходом очень далеко. Подумайте 2-3 минуты, запишите ответ.
Часто в ходе самокоучинга всплывают очень уж серьезные вещи, на которые не то что 2-3 минуты, а часа и более не хватит. На этот случай держите под рукой специальный листок или блокнотик, куда вы всегда можете быстро записать то, над чем следует подумать отдельно.
И очень хорошо записывать все свои ответы на листе бумаге, в блокноте или в тетради. Во-первых, записи всегда будут под рукой. Во-вторых, во время записи на бумаге, помимо аудиальной, включаются еще несколько репрезентативных систем получения и обработки информации: визуальная и кинестетическая.
А начать использовать самокоучинг можно с модели GROW, благо эта модель считается базовой и преподается в каждой школе коучинга.
Модель GROW состоит из четырех этапов:

• G – Goal (Цель) – определение целей на короткий и длительный срок.
• R – Reality (Реальность) – исследование текущей ситуации: что есть, что происходит?
• O - Opportunity (Возможность) – определение списка возможностей и стратегии плана действий.
• W – Will (Намерение) – фиксирование: что, когда, с кем и чем клиент будет делать. Подробнее о модели GROW…

Вы можете следовать описанным мной советам по проведению самокучинга, можете не следовать. Это не важно. Важно понимание того, что в любом деле, вначале идет внутренняя работа (в нашем случае самокучинг), а только потом работа внешняя – различного рода взаимодействия с миром. В нашем случае – работа с клиентом.
А если в ваших планах не стоит быть коучем, но вы человек творческий, пытливый и стремящийся к совершенству в той или иной форме, самокоучинг тоже придется вам кстати. Ведь самокоучинг как топор: коуч с его помощью строит свой профессиональный дом, а вы – возводите храм.

Aizmirstās bagātības tevī

Atkal milzīgs gadarījums. Tāds atnāk vienmēr, kad kad strādājot ar cilvēkiem atrodam milzu resursus viņu pagātnē.  Viņiem pašiem ir kā patīkams pārteigums un satikšanās ar sen neredzētu un aizmirstu mīļu cilvēku, man līdzipriecāšanās prieks. Un atziņa - mums katram ir pagrabs, kurā ir milzu bagātības. Zelta tonnas, vai gardi ievārījumi - kā nu katram tīk. Un man patīk iedrošināt cilvēkus nolaisties šajā savā pagrabā pēc lieliskām, stiprām lietām un būt šajā līdzgaitniecībā. Man patīk iemācīt to veidu, kā ikdienā viegli savus labos resursus var izmantot šodienā. Dažreiz salīdzinu to ar labo ievārījuma burciņu apzināšanu un katrai saitītes piesiešanu, lai vajadzīgā mirklī - hopcs! - un šis resurss aiz vajadzīgā striķīša parauts jau ir tavā rīcībā. Un kāpēc gan neizmantot mūsu bagātības?
Pēc savas pieredzes varu teikt - pietiekami daudz cilvēku, ar kuriem esmu strādājusi sākotnēji ir bijuši pārliecināti, ka, lai nu kam, bet viņiem pagrabs ir tāds patukšs. Un visiem ir TĀDAS!!! bagātības. Katram savādākas, bet savā stiprumā mani pat līdz sajūsmības asarām aizkustinošas.

Makani par ierobežojošajiem uzskatiem

Video skaties šeit

Džeks makani par laika līniju transformāciju

Skaities video šeit

Kādu treneri izvēlēsies?

09.09.2013

Того ли бизнес-тренера вы наняли? Пять основных ролей

В его тренингах преобладают эмоции. Он «зажигает» аудиторию и вводит в экстаз, но в производстве прогресса нет. Знакомо? Возможно, дело не в профессионализме, а в разновидности, утверждает Галина Сартан. Определите, какой тренер подходит вашей компании?

17 1195

+3 – оценить

– обсудить

– печать

– поделиться

Твитнуть

Галина Сартан

Практически невозможно определить, насколько хорош или плох бизнес-тренер. Не бывает среднестатистического бизнес-тренера, как не бывает среднестатистического ученика или больного. Бизнес-тренер должен подходить к корпоративной культуре компании, в которой он работает. Если проанализировать стили ведения бизнес-тренингов, то можно выделить пять основных ролей бизнес-тренеров. Возможно, их больше, но пока мы выделили эти. Если читатель захочет добавить, я буду только рада.
Тренер – харизматик
Тренер – эксперт
Тренер – методолог
Тренер – фасилитатор
Тренер – психолог
Разберем подробнее, в чем особенности проведения тренингов в каждой из ролей и к каким корпоративным культурам компаний они более подходят.

Тренер – харизматик

В его тренингах преобладают эмоции, призывы, лозунги, сопровождающиеся увлекательными рассказами, неоднозначными утверждениями. Его задача – зажечь аудиторию, заставить ее выйти из рамок привычного, поднять эмоциональный настрой. Подобные тренеры долгое время ассоциировались вообще с бизнес-тренингами благодаря влиянию наших зарубежных коллег. Многие иностранные компании демонстрировали именно такое ведение бизнес-тренингов. После них возникало приподнятое эмоциональное состояние и желание именно так обучать свой персонал. Но через некоторое время этот метод стал давать сбои. Почему? На рабочих местах не было сильных изменений, а эмоции через несколько недель пропадали. Подобные тренинги приходилось проводить постоянно и по определенному графику.
Тренеры-харизматики часто «выгорают» – «танцы» перед слушателями и выворачивание себя наизнанку для достижения желаемого экстаза даются нелегко. Перед одной и той же аудиторией подобные тренинги невозможно повторять несколько раз. Приемы и воздействия будут узнаваться, а, следовательно, не приносить желаемого эффекта. Поэтому тренеру-харизматику приходится каждый раз усиливать свое воздействие, придумывать нечто новенькое. Иначе тренинг потеряет свою оригинальность и возможность «зажигать». Все это делает работу внутрикорпоративных тренеров-харизматиков эмоционально затратной – им каждый раз приходится вносить изменения и усиливать воздействие, ведь они работают на одну и ту же аудиторию. Поэтому эти тренинги и подобные тренеры хорошо уживаются в крупных компаниях – при большом количестве сотрудников один и тот же тренинг можно повторять много раз, так как группы будут разными.
Внешним тренерам-харизматикам проще – они могут похожие приемы и воздействия повторять в разных группах.
К каким корпоративным культурам более всего подходят подобные бизнес-тренеры? Это Coca-Cola, Mars, McDonald’s, RedBull и т.п. Что объединяет эти компании? Скорее всего, наличие «внутрикорпоративной религии», которую и внедряют с помощью тренеров-харизматиков. Другими словами, это компании, корпоративная культура которых построена на сильной «внутрикорпоративной религии» и предполагает, что все сотрудники находятся в «исполнительской вере» по отношению к своим руководителям и компании в целом.

Тренер – эксперт

В его тренингах основное внимание уделяется содержанию. Для него важно не столько зажечь, сколько передать необходимый материал слушателям. Как правило, подобные тренеры вырастают из сотрудников компаний, профессионально работающих с продуктами или услугами. В идеале они должны быть экспертами в той области, которую преподают. На их тренингах отрабатываются производственные навыки, даются знания товара или услуги. Подобные тренинги сопровождаются большим количеством методического и информационного материала.
Так как основные приемы тренеров-экспертов – это объяснение методов и проверка верности исполнения в практике, то их непосредственное преподавание периодически пытаются заменить дистанционными курсами.
Тренеры-эксперты хорошо принимаются теми компаниями, в которых необходимо знание услуги, продукта или производственного процесса. Во многих компаниях, особенно производственных, где подобные тренинги считаются обязательными, их посещают для «галочки». Ровно так же работают и тренеры-эксперты – отрабатывая положенные часы перед аудиторией. Они хорошо приживаются, как правило, на предприятиях с производственным циклом. Хуже – в продающих компаниях. Почему? Для тренеров-экспертов необходима корпоративная культура, соединенная с бюрократической системой управления. Их тренинги не предполагают развлечение сотрудников. Методология проста и незамысловата – рассказать и показать, как работает производственный процесс, или что содержит в себе товар или услуга. Поэтому для сбора групп на тренинги нужна сильная административная составляющая. Сотрудники должны в обязательном порядке их посещать и нести ответственность за усвоение материала. Тренеры-эксперты, как правило, не прилагают усилий, чтобы делать свои программы более увлекательными и интересными для сотрудников. Поэтому для подобных тренингов необходима корпоративная культура, включающая в себя исполнительскую дисциплину и бюрократическую систему управления. Если такая в компаниях присутствует, то тренеры-эксперты уживаются в них легко.

Тренер – методолог

Особенность этих тренеров в том, что они приводят в систему разрозненные процессы, отрывочные знания и умения сотрудников. Их особенность – анализ и структурность информации. Хорошие тренеры-методологи, как правило, получаются из специалистов с техническим или экономическим образованием, но бывают и исключения. На таких тренингах преобладают графики, схемы, наглядно демонстрирующие связи между многими элементами. Часто методологические тренинги заказывают для руководителей, которым нужно выстроить системные взгляды на компанию в целом или на свое подразделение. Из специалистов компании подобные тренинги предпочитают заказывать маркетологи, руководители проектных команд, аналитики, занимающиеся бизнес-процессами.
В каких корпоративных культурах наиболее затребованы тренеры-методологи? Это, как правило, молодые компании, которые еще не наработали свою историю, базу знаний, и не могут похвастаться высокими достижениями. Корпоративная культура у них только складывается. Такие компании находятся в поиске, и у них есть потребность систематизации и обобщения внутрикорпоративных процессов. Также этим компаниям важны сравнения своей работы с работой других и с тем, что происходит на рынке или что предлагается теоретическими исследованиями.
Часто тренеры-методологи нужны в период, когда малая компания перерастает в среднюю. Меняются бизнес-процессы, организационная структура, появляется потребность в иной корпоративной культуре.

Тренер – фасилитатор

Особенность этих тренеров в их умении управлять различными коллективами, рабочими группами. Они работают не с отдельно взятыми сотрудниками, а с их совокупностью. Тренеры-фасилитаторы направляют работу сотрудников к тем целям и результатам, которые необходимы компании.
Работа в качестве фасилитатора – это высший пилотаж тренера, так как требует одновременно многих знаний и умений, а также оптимальных действий в непредсказуемых ситуациях. К этой роли приходят опытные тренеры, обладающими знаниями во многих областях. Они личностно проработаны, поэтому получают удовольствие от достижений команды сотрудников, а не себя, любимых. Их задача – достать, обобщить и структурировать опыт и знания участников, не делая самостоятельно работы и выводов. Тренеры-фасилитаторы запускают активность рабочей группы, которая прорабатывает вопросы компании.
Как правило, тренеры-фасилитаторы запрашиваются компаниями, ориентированными на высокопрофессиональных сотрудников, имеющих ценность в накапливании собственных знаний, их структурировании и обобщении. В корпоративной культуре этих компаний заложена важность использования опыта сотрудников, создания базы знаний внутри компании. Как пример, это такие компании, как «Сбербанк», Volvo и им подобные.

Тренер – психолог

Тренеры с психологическим или психотерапевтическим образованием сейчас не часто запрашиваются в бизнесе. Их время, можно сказать, ушло. В начале 1990-х, когда понятие бизнес-тренингов только зарождалось и школ подготовки бизнес-тренеров не было, занятия с сотрудниками вели психологи.
В наше время тренеры-психологи необходимы там, где сотрудники работают в высокострессовых условиях, от них требуется сверхдисциплина и ответственность. В этих условиях сотрудники часто выгорают, входят в стресс и снижают производительность. В подобных компаниях нужны тренинги личностного роста, стресс-менеджмента, личностной проработки. Как пример, это МЧС, Аэропорты, АЭС и т.п. Корпоративная культура этих компаний включает в себя выносливость, оперативность, стрессоустойчивость и исполнительность. Это компании, работа которых связана с ответственностью за жизнь населения.
Что происходит, когда роли бизнес-тренера не совпадают с корпоративной культурой компании? В этих случаях тренер считается неуспешным или несоответствующим запросу заказчика. Например, если в компании для проведения тренингов нужен тренер-эксперт, а пришел тренер-харизматик, то его тренинги не дадут нужного эффекта. Доверие к тренеру, основанное только на его харизме, в этой компании не произойдет. От него будут ожидать знаний в областях специализации компании-заказчика.
Если тренер-харизматик придет в растущую компанию, то сам тренинг пройдет хорошо. Но системных изменений в компании не будет. В растущих компаниях эмоции и так зашкаливают, их не нужно поднимать и делать более бурными. Сотрудники ожидают нужных знаний в области развития и шагов по их реализации.
Если тренер-харизматик придет в компанию, где ценностью является опыт и системность, то сотрудники будут воспринимать его через призму своего профессионализма. У них будет разочарование в сравнении с небольшим объемом знаний подобного тренера. Это все равно, как вести в пятый раз тренинг по этапам продаж для опытных продавцов со стажем. Опытные продавцы мотивированы своим опытом, они знают, что делают. Им не нужна внешняя мотивация со стороны менее опытного тренера.
Подобные примеры показывают, насколько важно подбирать не только темы тренингов, но и соответствующие роли ведущих.
Оговоримся, что единичные тренинги бизнес-тренеров с разными ролями возможны в любых компаниях, с любой корпоративной культурой. Мы с вами рассматривали соответствие ролей бизнес-тренеров в рамках системного обучения и развития персонала. Было важно выделить приоритетные виды тренингов в зависимости от особенностей корпоративной культуры компании. Отмечу, что в мои цели не входило подробное описание различных корпоративных культур. Я выделяла только отдельные элементы, которые могут быть решающими при выборе бизнес-тренеров.
Обобщим в таблице выделенные роли бизнес-тренеров и корпоративные культуры компаний, в которых они будут наиболее эффективны.

№ п/п	Роли бизнес-тренера	Корпоративная культура компании
1.	Тренер-харизматик	Сильная внутренняя корпоративная «религия»
2.	Тренер-эксперт	Бюрократическая и исполнительская составляющая
3.	Тренер-методолог	Развитие, накопление, изменения.
4.	Тренер-фасилитатор	Обобщение накопленного опыта, систематизация, ценность внутренних знаний
5.	Тренер-психолог	Ответственность, связанная с высокими рисками

Tam jāmaksā dārgi. Kāpēc?

"Tas maksās dārgi. Un tev būs jānāk trīs reizes nedēļā vairākus gadus. Par katru neapmeklētu vai nokavētu sesiju tev būs jāmaksā pilnā apmērā. Un tev būs jāmaksā no SAVAS PAŠAS nopelnītās naudas. Ja tev šobrīd tādas naudas nav, es varu gaidīt trīs mēnešus, pusgadu," tas ir pēc atmiņas rakstīts citāts no Marijas Kardināles grāmatas "Es piedzimu no jauna". 120 franki nedēļā slimību sagrauztai sievietei, faktiski ivalīdei bija daudz. Bet tajā mirklī nosacījums un ticība, ka ar viņu viss ir OK, ticība, ka viņa PATI varēs nopelnīt sev šo DĀRGO pakalpojumu - tas bija dziedinoši un motivējoši.

Nolaist VĒRTĪGA pakalpojuma cenu tikai tāpēc, ka otrs nespēs to samaksāt, tā ir slepena, var būt pat pierasta pļauka otram. Lētums arī ir šķērslis iespringšanai uz rezultātu, dāvanas degradācija.

Tas maksās dārgi un TU TO VARĒSI atļauties. PATS PAR SAVU NOPELNĪTO NAUDU.

Varbūt tā ir Tava iespēja

Atbrīvojušās divas brīvas mācību klienta vietas – iespējams tā ir tava iespēja tavam straujākas un veiksmīgākas izaugsmes ceļa sākumam.

Nupat savus 12 tikšanos ciklus veiksmīgi pabeigušas trīs manas mācību klientes. Pēc nelielas vasarīgas atelpas esmu gatava atsākt savu praktizēšanos nu jau ar jaunu praktisko un teorētisko bagāžu. Uz maniem mācību klientiem attiecas ļoti simboliska maksa par sesijām, savukārt kvalitāte ar vislielākās izaugsmes zīmi. Atsauksmes lasiet : http://veiksmesnoslepums.blogspot.com/p/atsauksmes.html

Trīs mēnešu iknedēļas tikšanās ir optimāls laiks, lai iekustētos veiksmīgākai, drošākai izaugsmei, nostiprinātu savu pašatbalsta sistēmu, skaidrāk apzinātos savus mērķus un ceļus to sasniegšanai. Praktiskais darbs ar klientiem to lieku reizi ir apstiprinājis.

 Ja ieinteresēja - raksti, jautā vairāk. Lasi atsauksmes manā blogā.

No Lindas atsauksmes: „Labas lietas bija ļoti daudz. Pirmkārt, jau tas, ka sāku apzināties sevi kā uzvarētāju. Un ne tikai apzināties, bet sajust, ka tāda esmu. Man ļoti patika tas, ka katru reizi sākumā bija jānoformulē savs mērķis. Tas ļāva pašai skaidrāk to ieraudzīt un sajust, noformulēt pietiekami precīzi, lai zinātu, kurp eju.
Patika Tava iejūtība, empātija, vienmēr jutos droši, ka varu teikt visu, kas uz sirds.
Varbūt kaut ko iebremzēja tas, ka mēdzu paslinkot ar mājasdarbu pildīšanu.”

Labs raksts par emocijām

http://ladastoligvo.blogspot.com/2009/02/mes-macamies-izspiest-jutas-nemanami_20.html

 

Mēs mācamies izspiest jūtas nemanāmi

Uzklausot cilvēkus individuālās konsultācijās un grupu terapijas lai­kā, atklājas, ka cilvēki nopietni cieš no negatīvo emociju uzplū­diem. Tādos brīžos tie jūtas vēl vairāk nelaimīgi un sasaistīti. Biežāk jāizvēlas izpaust savu neapmierinātību vai apspiest to; cilvēki ne­māk no tās patstāvīgi atbrīvoties. Izrādās, ka gandrīz katrs izjūt ne­pieciešamību mazināt savus negatīvos pārdzīvojumus un uzlabot emocionālo dzīvi.

Raksts publicēts - žurnālā Latvijas Ārsts 2007/1
Lada Stoligvo,
psihiatre ar Eiropas psihoterapeita sertifikātu (ECP),
ārsta prakse psihiatrijā
Evelīna Grava,
Mag.paed., geštaltterapeite
Sankt - Pēterburgas ,,ASI" Psiholoģijas katedras doktorante.


Emocijas un mūsu attieksme

Emocijas ikdienā bieži ir tieši tās, kuras mēs ignorējam, novir­zām un vispār kopumā neuzskatām par kaut ko īpaši vērtīgu. Jo, sākumā tās apspiežot, mūsos nerodas pārlieku spēcīgs emocio­nāls diskomforts, līdz ar to pieļaujam un atļaujamies aizvien lielā­kus un būtiskākus pārkāpumus, veicinot aizvien neatgriezeniskā­kus procesus un ierobežojumus sevī.

Pirmajā brīdī emocijas nere­ti šķiet netveramas un abstraktas, nedaudz pat uzpūstas un ne­reālas. Reizēm mēs nepamatoti esam sacēlušies pret emocijām, mēģinot tās neitralizēt un nomierināt ar atrunām, sevis pārlieci­nāšanu, cigaretēm, alkoholu, narkotikām un tamlīdzīgām lietām; mēs nenovērtējam to brīvību, kuru mums nodrošina tieši emoci­jas!

Tām ir būtiska nozīme dzīves kvalitātes nodrošināšanā. Sākot­nēji emocionālās ignorēšanas procesa sākumā, ja mēs sevī kaut kādas traucējošas un novirzošas emocionālas izpausmes pama­nām, visbiežāk paliekam pie sava iepriekšējā uzstādījuma. Vien­kāršāk ir ignorēt nekā iedziļināties un izprast. Tā ir loģiska un utili­tāra pieeja, kad prevalē racionāla un ekonomiska pieeja. Galu galā tā rīkojas daudzi! Rēķināšanās ar izjūtām var mūs it kā novirzīt no galvenā dzīves mērķa, kurš katram ir izdomāts un paredzēts citāds. Var pamēģināt atbildēt uz īsiem testa jautājumiem par to, ko dzīvē izvēlēties.

• Būt sabiedrībai?
• Būt par mūžīgo, mazo un pa­klausīgo bērnu saviem vecākiem?
• Atbilst ārišķīgām normām, mo­dei, dzīvot bez patiesas motivācijas?
• Vai varbūt pārdzīvot par to, kas nekad nebūs man un vienmēr ir citiem (un tamlīdzīgi)?
  Šādas tēzes var mūs attālināt no kā svarīgāka - pēc iespējas precīzāk atbilst saviem, nevis citu emocionālajiem priekšsta­tiem! Šķiet, ka būtiskai sabiedrības daļai hipotekārais kredīts var izrādīties svarīgāks nekā paša emocionālās vēlmes un resur­si, un to var saprast! Tas ir tāds labums, kuru var baudīt un sa­taustīt reāli jau šodien. Tas ir objektīvi izmērāms un vizuāli bau­dāms! Diemžēl vai par laimi, emocijās ir arī sava matemātika ar savu saskaitāmo, dalītāju, reizinātāju, mazinātāju un summu, kura loģiski noslēdzas ar kārtējā vingrinājuma atbilstošu rezul­tātu - diemžēl ne vienmēr iepriecinošu mums pašiem!
  Ja cenšamies darīt pārsvarā to,
• kas mums šķiet sociāli pareizi,
• neatpūšamies,
• neesam ar sevi apmierināti,
• kritizējam sevi,
• nelie­tojam pareizu uzturu
• un tamlīdzīgi,

tad mūsu emocionālā sistē­ma sāk protestēt. Neesot notiesāti, mēs ieliekam sevi nebrīvē.

·        Ķermenis sāk somatizēties,

·        parādās pirmie slimību simptomi,

·        mainās mūsu vizuālais tēls,

·        sejas vaibsti,

·        gaita,

·        spriešanas un lē­mumu pieņemšanas spējas,

·        mazinās seksuālo attiecību intensi­tāte,

·        kā arī kopumā pazeminās dzīves kvalitāte,

·        rodas garastā­vokļa svārstības,

·        jūtīgums un agresivitāte,

·        dusmas,

·        skaudība,

·        skumjas

·        un citas negatīvas izjūtas.

·        Tā visa dēļ pāragri novecojam

·        un dzīve kļūst aizvien rutinētāka un rafinētāka jeb izsmalcināti sarežģītāka.

Ikdienā mums nākas saskarties arī ar uzvilktiem un neapmierinātiem cilvēkiem. Reizēm tādi esam mēs paši. Ar vi­sām šīm negatīvajām emocijām piedalāmies saskarsmē ar tuvi­niekiem, kolēģiem, mazpazīstamiem un svešiem cilvēkiem.

Kā uzlabot emocionālo komfortu?
Jautājums nav konkrēti atbildams. Ar gadu gaitā iegūto ne­gatīvo pieredzi mūsos iesakņojušies tie nelabvēlīgie emociju atbīdīšanas mehānismi, kurus patstāvīgi pamanīt un izskaust praktiski nav iespējams. Alegoriski to var salīdzināt ar situāciju, kad, slēpojot salauzis kāju, cilvēks mēģina pats to ieģipsēt bez ķirurga palīdzības. Var jau to darīt pats, bet rezultāts - kājas un stājas disproporcija - ir paredzams jau iepriekš. Ar katru nāka­mo gadu kļūst aizvien grūtāk veikt pozitīvas korekcijas kaulos. Ļoti līdzīgi kā kropļojam savu ķermeni, mēs līdz nepazīšanai mainām arī savu emocionālo komfortu.
Daudzu emocionālu problēmu cēlonis jāmeklē jau bērnībā. Tomēr var gadīties, ka lielākās nobīdes vai padziļinājumi ir radušies jau apzinātākā vecumā. Iespējams, ka daļēji pret savu gribu kaut kādu apstākļu dēļ nonākam sev nepatīkamā vidē. Viens no tipis­kākajiem gadījumiem - dzīvesvietas maiņa! Gadās, ka nevaram pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem, bet joprojām spītīgi turpinām tajos pastāvēt. Ikreiz, atgriežoties šādās negribētās mājās, izjūtam nepatiku, kas diemžēl nevis izplēn, bet gan no­gulsnējās zemapziņā, ķermenī, domās un darbībā. Apziņā mēs, iespējams, fiksējam emocionālo diskomfortu, bet ne vienmēr tam apzināti noticam! Jāatzīst, ka emocijas šajā gadījumā mūs uzrunā pavisam nepārprotami, patiesi un atklāti, izpaužoties kā nevēlēšanās atgriezties mājās! Ideālā gadījumā būtu ieteicams atstāt vietu, kur jūtamies slikti, bet šādas pārmaiņas daudzi neiz­vēlas, jo ne tikai netic sev, bet arī domās nepieļauj, ka tas varētu būt pareizais ceļš pie sevis. Ir jāmāk sev nenodarīt liekus pārdzī­vojumus! Daudziem tas nav iemācīts, tieši tāpēc ir vēl lielāks ie­mesls mācīties no jauna. Emocijas nav ikdienišķi sīkumi!

Emocijas

Emociju klasē ietilpst

·        noskaņojums,

·        jūtas,

·        afekti,

·        kaisle un

·        stresi.

Tās ir tā sauktās tīrās emocijas, kas iekļautas visos psihiskos procesos. Jebkuras cilvēka aktivitātes ir emocionāli iekrāsotas.Galvenā emociju funkcija ir saprašanās uzlabošana, proti, pat neizmantojot runu, varam spriest par otra cilvēka stāvokli un la­bāk noskaņoties uz kopdarbību un saskarsmi. Apbrīnojami, bet dažādu kultūru pārstāvji spējīgi nekļūdīgi pēc sejas izteiksmes noteikt tādus emocionālus stāvokļus kā

·        prieks,

·        dusmas,

·        skum­jas,

·        bailes,

·        pretīgums,

·        izbrīns.

Tas ne tikai pierāda pamatemociju iedzimto raksturu, bet liecina arī par genotipiski noteiktām prasmēm tās atpazīt. Labi zināms, ka augstākie dzīvnieki un cil­vēki spēj pēc sejas izteiksmes novērtēt otra stāvokli.
Bet ne visas emocionāli ekspresīvās izteiksmes ir iedzimtas. Daudzas tiek iegūtas dzīves laikā - audzināšanas un mācīšanas procesā. Vispirms tas attiecas uz žestiem kā kultūras noteiktām afektīvo attiecību un emocionālo stāvokļu ārējām izpausmēm. Evolūcijas procesā emocijas izveidojušās par līdzekli, ar kura palī­dzību dzīvas būtnes piešķir vērtību kādiem aktuālo vajadzību ap­mierinošiem noteikumiem. Emocijas ir cilvēku un dzīvnieku reak­cijas uz iekšējiem vai ārējiem kairinātājiem un stimuliem. Emoci­jām piemīt izteikta subjektīva nokrāsa, kas atkarīga no iedzimtības, temperamenta, vides, kurā cilvēks izaudzis, un citiem faktoriem.
Emocijas veic cilvēka darbības rezultātu un norises vērtēša­nas funkciju. Emocijas organizē, virza un stimulē cilvēka darbību.
Būtībā nav ne pozitīvu, ne negatīvu emociju. Ja organisma vajadzības tiek apmierinātas, rodas pozitīvas emocijas, ja ne­tiek- negatīvas emocijas. Gan vienas, gan otras ir dabiskas, un nav iespējams sasniegt stāvokli, kad cilvēkam būtu tikai pozitīvas emocijas.

Piemēram, dusmas arī cilvēkam ir vajadzīgas - lai aiz­stāvētu sevi un lai parādītu pārkāpējam, kur ir viņa robeža. Cits jautājums, cik intensīvi un kādā formā mēs emocijas izrādām, vai mūsu atbildes reakcija nav pārspīlēta. Gadās, ka vētrainas izpaus­mes izraisa kāds sīkums, piemēram, kāds, nikni kliegdams, pa­grūž otru, kas nejauši uzkāpis viņam uz kājas. Acīmredzot emoci­jas ir summējušās, un cilvēks patiesībā kliedz ne tikai par konkrē­to situāciju, bet arī par visu to, kas sakrājies uz sirds daudzu gadu laikā, varbūt par savu neapmierinātību ar dzīvi vispār.
Emocijas spējīgas nojaust situācijas un notikumus, kas reāli vēl nav radušies, tas ir iespējams, pateicoties priekšstatiem par agrāk pārdzīvotām vai iedomātām situācijām. Emocijas ir viens no mūsu intuīcijas neapšaubāmiem komponentiem.
Jūtas

Jūtas ir diferencētas stabilas emocijas, kas saistītas ar cilvēka augstākajām sociālajām vajadzībām.

Jūtām piemīt priekšme­tisks raksturs - tās saistītas ar priekšstatiem un ideju par kādu objektu. Otra jūtu īpatnība saistīta ar tendenci pilnveidoties un attīstoties veidot līmeņu rindu, sākot no tiešām jūtām līdz aug­stākām jūtām, kas atspoguļo garīgās vērtības un ideālus.
Ar katru gadu pieaug šķelšanās starp jūtām un domām. Mūsu sabiedrībā jūtām nav lielas vērtības. Kopš Dekarta laikiem cilvēks arvien vairāk un vairāk ir norobežojis prātu no jūtām. Tikai prāts mēdz būt racionāls, bet jūtas (afekti) pēc savas dabas ir iracionālas. Intelekta kontrole pār dabu un materiālo ražošanu ir pamatā mūs­dienu vērtībām.

Cilvēks sevi ir pārvērtis par lietu - piederēt dominē pār būt.

Mūsdienu cilvēks nespēj pārdzīvot afekta stāvokli, līdz ar to izjūt trauksmi, depresiju un izmisumu.

Nepieciešamība būt sa­prastam, mīlētam netiek piepildīta. Pieaug materiāla rakstura vaja­dzības, vērtības ir fokusētas uz materiāliem objektiem, kas savukārt veicina pašvērtējuma izkropļojumu, ideālu sabrukumu un rada personības identitātes problēmas.

Jau 60. gados Ē. Fromms izteica hipotēzi, ka depresija kļūs par 20. gadsimta slimību. To var saukt arī par 21. gadsimta slimību, jo visas jūtas, kas tiek izspiestas, pēc kāda laika parādās kā psiholoģisks diskomforts un psihiskas slimī­bas, tāpēc visā pasaulē ar katru gadu pieaug cilvēku skaits, kam vajadzīga psihoterapeita vai pat psihiatra palīdzība.
Bet savstarpējās jūtas sasaista mūs ciešāk nekā domas. Jūtas ir arhaiskākas par domām. Filoģenētiski virs reptiļu smadzenēm smadzeņu tilta (pons) un vidussmadzenēm (mesencephalon), kas regulē elementāras dzīves funkci­jas, atrodas limbiskā sistēma. Tieši tur ir primāro jūtu un afektu centri. Vēsturiski limbiskā sistēma atbilst pirmatnējiem zīdītājiem. Un tikai pēc tam izveidojās neocortex, kas atbild par augstākām kognitīvi afektīvām funkcijām un dod iespēju runāt un domāt.



Mēs sajūtam tādas primāras jūtas kā

·        niknums,

·        bailes,

·        skum­jas,

·        prieks,

·        interese,

bet ne vienmēr varam atrast vajadzīgos
vārdus, lai tās aprakstītu. Atšķirībā no instinktiem mēs tās pār­dzīvojam apzināti.

Runā bez vārdiem

Jūtas veidojas smadzeņu limbiskajā sistēmā, kur atrodas primā­rie jūtu un afektu centri. Jūtas piemīt gandrīz visiem dzīvniekiem. Tikai pēc tam evolūcijas procesā radās smadzeņu garoza, apziņa, domāšana. Limbiskajā sistēmā veidojas primārās jūtas jeb primārie afekti –

·        skumjas,

·        prieks,

·        bailes,

·        ziņkārība un

·        riebums.

Tie izpaužas bez vārdiem - ar žestiem, mīmiku, ķermeņa kustībām, balss intonācijām. Pēc tam cilvēks pārdzīvoto saista ar es jēdzienu: man ir skumji, es priecājos utt. To var izpaust ar verbāliem līdzekļiem - iz­runāt, nosaucot vārdos. Ja cilvēkam darbavietā ir primārs diskom­forts, piemēram, kāds viņu pazemojis, var jau teikt: tas neattiecas uz mani, viņš neko sliktu nedomāja, man vienkārši jāstrādā tālāk. Bet zemapziņa limbiskā sistēma raidīs neapmierinātības signālu, un viņš nevarēs radoši strādāt. Labākajā gadījumā kādā mirklī viņš ne­izturēs un pateiks visu, ko domā, bet sliktākajā gadījumā sāks sli­mot vai arī sabotēt kopējo darbu. Jūtu noliegšana dārgi maksā - agrāk vai vēlāk sākas trauksmes lēkmes, hroniska spriedze, veģeta­tīvās nervu sistēmas traucējumi vai pat psihosomatiskas slimības.

Emocijas un jūtas nevis jābremzē un jānoliedz, bet jāmācās tās vadīt.

Lai to varētu, vispirms jāapzinās, kā jūtamies. No bēr­nības esam mācīti domāt, bet neviens mūs nav mācījis just. Dažiem, ejot pie psihoterapeita, sākumā speciāli jāmācās vār­dos formulēt savas izjūtas, jūtas, emocijas.
Tā nav taisnība, ka jūsu jūtas nevienu neinteresē. Ja nebūs jūtu, cilvēks nevarēs produktīvi strādāt. Vajadzība būt sapras­tam un mīlētam pašlaik nav piepildīta, un, ja kolektīvā ir kon­fliktsituācija, tas izpaužas vēl krasāk.

Kā tas notiek?

Analizējot fiksētas apkārtējo (postpadomju cilvēku) emocionā­las reakcijas, diezgan bieži nākas secināt, ka biežākie neveselības, personiskas un sociālas neveiksmes iemesli ir pazemināts pašvērtējums un zems pašcieņas līmenis. Precīzāk, nepamatoti pazemi­nāts pašvērtējums un nepamatoti zems pašcieņas līmenis.
Vairākumam šo cilvēku nav izveidojusies iekšēji pozitīvas pašattieksmes rezerve.

Dažādu skolu psihologi un psihoterapeiti sa­vos darbos secina, ka pašcieņa un spēja sevi pieņemt un mīlēt veidojas, pateicoties savu labo īpašību, darba rezultātu, nopelnu, atzinības faktu uzkrājumam, proti, adekvātai to atspoguļošanai no vecāku un tuvāko cilvēku puses audzināšanas gaitā.
Transakcijas analīzes valodā atzinības vienību iespējams apzī­mēt ar vārdu glāsts. Vārdu glāsts izmanto kā intīma fiziska kon­takta vispārīgu apzīmējumu. Glāstīšana var būt tieša - burtiskā nozīmē noglaudīšana, tieša atzinība vai uzslava - un netieša -apzīmē jebkuru rīcību, kas norāda uz cita cilvēka klātbūtnes at­zīšanu. Pareizāk būtu apzīmēt par

glāstu tādu ietekmi, kas raisa patīkamas emocijas,

bet par pērienu - ja rodas nepatīkamas emocijas.

Gadījumā, ja savstarpējā mijiedarbē nav iesaistītas jū­tas, tās ir vienaldzīgas. Šis variants ir vissliktākais, jo, ja nav jūtu, ir stimulu bads, cilvēka personība vienkārši neattīstās.
Ir cilvēki, kam dažādu faktoru dēļ vairāk enerģijas dod pērie­ni, bet vairākumam - glāsti.

Tomēr, analizējot veiksmīgu cilvēku dzīvi, varam secināt, ka dzīves lielie pērieni - dažādas krīzes -ne tikai nav salauzuši, bet kļuvuši par stimulu attīstībai un pār­ejai uz augstāku, veiksmīgāku līmeni. Tādas krīzes iespējams nosaukt par karaliskiem pērieniem.

Vienaldzība ir atbildes trūkums uz piedāvājumu saskarties -jūtu, vēlmju, baiļu, cilvēka esamības ignorēšana. Šķiet, vienaldzī­ba traumē vairāk nekā pēriens.

Stimulu trūkums noved pie dzīvī­bas enerģijas miršanas, dzīšanas, zaudēšanas.

Sievietes, bērni, padzīvojuši cilvēki ir īpaši jūtīgi pret vienaldzību. Daudzi varētu teikt: "Es gribu, lai mani mīlētu. Es labāk pieņemšu negatīvu at­tieksmi pret mani nekā vienaldzību. Vienaldzība ir neciešama." Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc cilvēki gandrīz apzināti parak­stās ciest, dzīvojot ar vardarbīgiem priekšniekiem, laulātiem, bēr­niem, mīļākiem utt. Vai neapzināti saslimst, tā nodrošinot skopu glāstu porciju no tuviniekiem un mums, mediķiem.
Bet vai arī mēs, mediķi, turpinot strādāt pārslodzes apstākļos, par samaksu, kas mūs neapmierina, ar to sev negarantējam pērie­nus no plašsaziņas līdzekļiem, ierēdņiem, mājiniekiem un skopus glāstus no pacientiem? Vai tiešām tik krasi atšķiramies no pacien­tiem? Tā ir spēle ar sevi pašu, par ko būs runa turpmāk mūsu rakstā.

Psiholoģisko spēļu teorijā darbojas princips, ka no bioloģis­kā viedokļa jebkura veida sociālā saskarsme ir labāka par sa­skarsmes trūkumu.
Ir zināms, ka mazuļiem, kas ilgstoši nav ņemti rokās, neat­griezeniski pasliktinās veselība, kas var izraisīt hronisku slimību. To sauc par stimulu badu vai par emocionālu deprivāciju. Tātad varam uzskatīt, ka gan mazuļu auklēšana rokās, gan tās simboliskais ekvivalents pieaugušo dzīvē - atzi­nība - ir līdzvērtīga izdzīvošanai.
Atzinība par jebkādu cenu...

Mūsu dzīves scenārija mērķis - nodrošināt atzinību (glāstu un pērienu banku). Šis scenārijs ir neapzināta ilgtermiņa augšupejo­ša, bērnībā vecāku ietekmē izstrādāta programma, kas nostrādā indivīdā vissvarīgāko lēmumu pieņemšanas brīžos. Scenārija galvenie emocionālie motivētāji ir izspiestās un reketa jūtas.
Par reketa vai atjautām jūtām dēvē jūtas, kas aizvieto īstas, autentiskas jūtas, emocijas vai vajadzību.

 Reketa jūtas ir bērnī­bā fiksētas un mudinātas jūtas, kas pārdzīvotas dažādās stresa situācijās un kas veicina situācijas uztveres sagrozīšanu, līdz ar to neveicina adekvātu reakciju stresa gadījumā.
Raksta sākumā nosaucām autentiskās jūtas:

·        niknums,

·        bailes,

·        skumjas,

·        prieks,

·        interese.

Tām iespējams pievienot dažādas fizis­kas sajūtas, kas var būt bērnam:

·        miers,

·        atslābums,

·        uzbudinā­jums,

·        izsalkums,

·        nogurums,

·        miegainums utt.

Pirmo dzīves gadu laikā mēs pārliecināmies, kā ģimene reaģē (ar glāstiem vai pērie­niem) uz nosaukto jūtu un sajūtu izpausmēm. Ģimene savukārt, izmantojot pieņemtās uzvedību normas, cenšas uzbūvēt filtrus, lai mazinātu spontānas, apkārtējiem neērtas jūtas

Ir indivīdi, kurus diagnosticējam kā psihopātiskas personības, kam šie filtri neizstrādājas vai nu bioloģiski konstitucionālu iemeslu dēļ, vai arī tāpēc, ka audzināšanas taktika bijusi haotiska, traumatiska un nepilnvērtīga.

Pārējie bērni mācas apslāpēt un izspiest vienas jū­tas un izmantot citas - atļautas, bieži upurējot savas vēlmes, bet saņemot atzinību: stimulējumu, glāstus par pareizām jūtām.
Katrā ģimenē ir savas vislabākās jūtas. Sabiedrībā katram dzi­mumam, vecumam, sociālajam slānim ir atļautas un aizliegtas jū­tas. Mūsu kultūrā zēniem māca apslāpēt bailes, skumjas, dvēseles sāpes, bet ļauj dusmoties, rīkoties agresīvi pret pārējiem un sevi pašu. "Neraudi, tu esi vīrietis, mans mazais zaldāts." Nav brīnums, ka vēlāk - pieauguši - šie vīrieši ir aleksitīmiski (nav spējīgi apzi­nāties un nosaukt savas jūtas) un frustrējošā situācijā braši soļo uz krogu. Vai, piemēram, inteliģentās ģimenēs sievietei nav pie­ņemts dusmoties, saniknoties, spilgti izpaust savas jūtas. Nav pie­klājīgi! Bet dusmu brīdī organisms veido papildu aizstāvēšanai nepieciešamo enerģiju. Ko arto darīt? Un, ja meitene dusmojas, visi vaid, ka viņa pārguruši, meitenes taču ir tik trauslas un jūtīgas! Ja tomēr viņa turpina dusmoties-skaidrs, bērniņš ir slims!

"Paguli, nomierinies, māmiņa tev palasīs grāmatu. Tu taču esi laba meitene? Bet labas meitenes ir paklausīgas un klausa māmiņu. Ja tu mierīgi gulēsi, es tev atnesīšu kaut ko garšīgu!"

Kādreiz dzirdēts pantiņš?
Neviens no ģimenes neievēro bērna dusmas, nejautā, neinte­resējas par dusmu avotu. Dusmu jūtas ir aizliegtas! Bērns aug un, nonākot situācijā, kurā nav apmierinātas viņa intereses, jūtas dus­mīgs, pēkšņi visi sāk domāt, ka viņš ir noguris vai pat saslimis. Pie­augušā vecumā spriedze, kas izveidojas tāpēc, ka dusmu enerģija atļautā veidā nevar izrauties ārā, izpaudīsies kā galvassāpes, epigastrālas sāpes utt. Iespējams, būs ne tikai šīs sūdzības, bet arī lie­kā svara un vielmaiņas problēmas, jo stresu taču bērns bija mācīts ārstēt ar kaut ko garšīgo! īstās dusmu jūtas bija aizvietotas uz at­ļautajām - reketa jūtām, piemēram, skumjām, apvainojumu, sa­rūgtinājumu, skaudību, sliktākajā gadījumā - ar vainas sajūtu.
Cilvēkam ir aizvietojošas jūtas, izstrādātas stabilizējošas reak­cijas, uzvedība. Bet dusmu izcelsmes problēma tomēr nav atrisi­nāta! Un ar katru reizi dusmu savaldīšana prasīs vairāk enerģijas. Līdz konstatēsim, ka ir sākusies psihosomatiska slimība. It kā viss ir skaidrs -jāsūta pie psihoterapeita...
Labākā gadījumā pacients atnāks. Bet kāds ir viņa mērķis? Pro­tams, atbrīvoties no galvassāpēm.

Kāds ir psihoterapeita mērķis? Atrast izspiestās jūtas un iemeslu, kāpēc tās rodas, izveidot nobrie­dušus reakcijas veidus uz frustrējošām situācijām.

Un diezgan bieži starp pacientu un psihoterapeitu veidojas mērķu konflikts, jo pa­cients vēlas atbrīvoties no simptoma, neko nemainot savā dzīvē.Mamma taču mācīja, ka slimot nav kauns. Bet atzīt savu sakāvi kādā dzīves jomā, pazaudēt savu primitīvo omnipotenci, apzinā­ties savu vientulību un maznozīmību vai atzīties ilūzijās - ir kauns!

Ārsta tēls pazīstams un ietilpst scenārija kontekstā, bieži ārsts ir vie­nīgais, kas dod glāstus.

Cita runa - psihoterapeits! No pacienta vie­dokļa psihoterapeits labākajā gadījumā balansē uz žiletes asmens, dodot glāstus un konfrontējot ar scenārija sliedēm - diemžēl ar to nodrošinot pērienus. Gadās, ka psihoterapeitiskā kontakta situācija līdzīga situācijai, kuras dēļpacientam izveidojušies garīga rakstura traucējumi, proti, ir runa par objekta-subjekta attiecībām. Pacients slimo tāpēc, ka neprot būt garīgā tuvībā ar otru, bēg no tā, un galu galā bēg no psihoterapeita pie droša ārsta, vēloties atbrīvoties no simptoma, un dusmojas uz ārstu, ka brīnums nenotiek.

Lai kaut ko mainītu savā dzīvē,

jāapzinās sava brīvība –

jāapzi­nās savs scenārijs, vai nu no tā atsakoties, vai to apstiprinot.

Bet tas biedē, jo scenārijs nodrošina pierastus, garantējošus stimu­lus, lēmumus. Lielākā daļa sapņojam justies brīvi no kaut kā (pie­mēram, no simptoma vai priekšnieka, mammas, sievas, vīra utt.), bet aktīvas pārmaiņas dzīvē iespējamas tikai tad, ja apzināmies savu atbildību par izdarītām izvēlēm.

Scenārija sliedes ir drošas, jaunie lēmumi biedējoši.

Lai izvairītos no biedējošām sajūtām, saistītām ar brīvību, neapzināti veidojam noteiktas stratēģijas:
1) autoritārisms - tendence apvienot sevi pašu ar Kādu vai Kaut ko ārēju, lai iegūtu pazaudēto spēku. Autoritārisms izpaužas gan mazohistiskās, gan sadistiskās tendencēs ar nepieciešamību vai nu pārmērīgi pakļauties, būt atka­rīgam, vai ekspluatēt, dominēt un kontrolēt pārējos. Ē. Fromms apgalvojis, ka vienam un tam pašam cilvēkam parasti piemīt abas tendences;
2) destruktivitāte - savu nepilnvērtības izjūtu mazina, pa­kļaujot sev vai iznīcinot kādu citu (iespējami varianti, kad cilvēks iznīcina arī sevi pašu);
3) konformisms - cilvēks var atbrīvoties no vientulības un atsvešinātības, absolūti pakļaujoties sociālajām normām vai abstraktam sabiedrības viedoklim, kas rediģē uzvedību. Zi­nāmā mērā konformismu iespējams salīdzināt ar aizsargkrāsu dzīvniekiem. Dzīvnieks ar to uzlabo savas izdzīvoša­nas izredzes, cilvēks kļūs neatdalāms no apkārtējiem. Ar to viņš zaudē sevi, cenšoties uzvesties tā, kā vēlas apkārtējie.Mēs varam vērot konformisma veidošanos jau bērnudārza vecumā, piemēram,

bērnu grupai tika piedāvāta mannas put­ra, visiem blakus pielikta cukura čupiņa un vienam - sāls. Bēr­niņiem piedāvāja pagaršot putru, pieliekot klāt no čupiņas. Pēc tam visiem jautāja: "Tev garšo?" Visi atbildēja: "Jā." Pēdējam uz­deva jautājumu bērnam, kam pie putras bija pielikts sāls. Arī viņš atbildēja: "Jā." Vēlāk bērniem jautāja, vai viņi vēlas vēl put­ru. Atbilde bija: "Jā." Tikai pēdējais atbildēja: "Nē."Diemžēl pusaudžiem spēja pretoties kopējam viedoklim ir vēl mazāka nekā bērnudārza vecuma bērniem. Bieži, par spīti nepatīkamiem fizioloģiskiem efektiem, pusaudži sāk smēķēt un lietot alkoholu kompānijā ar vienaudžiem. Tie, kas spēj pateikt: "Man tas nepatīk, es to nedarīšu," - tiek izspiesti no grupas, ig­norēti. Lai nesaskartos ar vienaldzību, par jebkādu cenu, pat zaudējot sevi, cilvēks mēģinās pievērst sev uzmanību. Vēlāk pievienojas atkarība no vielas un sekundāri - autodestruktīva rīcība, taču tā pusaudzis pašapliecinās ne tikai vienaudžu, bet arī vecāku priekšā. Sākas apgalvojumi: "Gribu un smēķēju, kad negribēšu - atmetīšu." Bet pamatā ir bailes atšķirties, kuras teo­rētiski iespējams izmantot, lai mazinātu ar smēķēšanu saistītos postījumus organismā. Piemēram, ja sabiedrība kategoriski no­sodītu smēķēšanu, tad pusaudzim rastos spēks cīnīties ar savu fizisko atkarību, jo viņš visvairāk baidās atšķirties no kopuma.
Sociālais viedoklis un sociālās lomas

Saskarsme vienmēr ir partnera mijiedarbība un mijietekmēšanās. Saskarsmes procesā cilvēki spēlē dažādas lomas:

·        sociālās,

·        starppersonu un

·        individuālās.

Konkrētā loma ir atkarīga no partneru statusa, attiecību vēstures un saskarsmes situācijas.

Sociālā loma ir tā uzvedība, kuru no mums gaida apkārtējie, ņemot vērā mūsu statusu un izpildāmās funkcijas konkrētā vietā un apstākļos.

Ikvienam ir daudzas sociālās lomas, jo vien­mēr ir vairāki statusi. Cilvēks vienlaikus var būt inženieris, vīrs, tēvs, brālis, dēls, arodbiedrības līderis, politiskas partijas piekri­tējs, futbola fans utt.

No ierēdņa tiek gaidīts, ka viņš kompe­tenti un ieinteresēti risinās klienta problēmas, no ārsta - ka viņš bez iebildumiem celsies augšā trijos naktī un steigsies pie slim­nieka. Katra no šīm lomām ietver noteiktu uzvedības program­mu, ar kuru saistītas apkārtējo gaidas. Ja mūsu uzvedība sociā­lajā lomā neatbilst apkārtējo priekšstatiem par lomu, var ras­ties konflikts.
Starppersonu lomas izriet no mūsu attiecību vēstures ar konkrētiem cilvēkiem. Katram no mums ir savs draugu, radu, paziņu, kolēģu loks, ar kuriem mūsu kontakti ir mazāk vai vai­rāk regulāri. Šo kontaktu procesā mums veidojas attiecības, at­tieksmes, jūtas vienam pret otru. Starppersonu loma ir tā uz­vedība, kuru no mums gaida otrs cilvēks, balstoties uz mūsu attiecību priekšvēsturi.

Ja mēs neņemam vērā partnera gaidas, mūsu starppersonu lomas mainās: no drauga un padomdevēja mēs varam pārtapt par vienaldzīgo vai pat nelabvēli.
Katram no mums vēl ir sava individuālā loma - tā uzvedība, kuru mēs gaidām paši no sevis, balstoties uz savu priekšstatu par sevi (es tēlu).

Ja, piemēram, man ir priekšstats par sevi kā par dzelzs lēdiju, tad acīmredzot man neklājas apmeklēt melodrāmas un lasīt sentimentālus romānus. Saskarsmē es centīšos val­dīt emocijas un apelēšu pie racionāliem argumentiem.
Katram cilvēkam ir savs lomu repertuārs, pieredze rāda -jo vairāk lomu protam spēlēt, jo efektīvāka ir partneru saskarsme. Taču jāņem vērā, ka dažādās lomas, ko dzīvē nākas spēlēt, var novest pie lomu konflikta, kuram raksturīgas nesavienojamas vai grūti savienojamas prasības personībai.

 Ir problemātiski būt augsti profesionālai darbiniecei, ideālai sievai un labai mā­tei. Cilvēka resursi ir ierobežoti, tāpēc nespēja vienlīdz labi pil­dīt dažādo lomu prasības dzen stresā, ceļ trauksmes līmeni.

Tas viss var nelabvēlīgi ietekmēt saskarsmi. Par aktuālo sauc to lomu, kuru cilvēks spēlē attiecīgajā saskarsmes momentā.
Svarīgi ir izvēlēties no bagātā lomu repertuāra saskar­smes partnerim un situācijai vislabāk atbilstošo lomu un tā veicināt saskarsmes rezultativitāti.

Ierastākās lomas komunikācijā ar pacientu

Vai kādreiz jūs jautājat sev, kāpēc jūs izvēlējāties medicīnu?

Kādas jūtas motivēja izvēlēties tieši tādu darbību?

Vai ir kāda saistība starp jūsu iekšējiem motīviem un to, ka sabiedrībā me­diķa darbs joprojām tiek devalvēts?
Analizēt to, kas notiek mūsu profesionālajā komunikācijā, vieglāk, izmantojot dramatisko S. Karpmana trijstūri, kas ietver trīs lomas: upuris, vajātais un glābējs. Raksturīgi, ka saskarsmes laikā dalībnieki nepārtraukti pārslēdzas no vienas lomas uz otru. Spēlē var piedalīties divi un vairāk cilvēku.
Problemātiski pacienti iemiesojas upura lomā. Ja mēs neap­mierinām viņu gaidas, viņi pārslēdzas un darbojas kā vajātāji. Paši to neapzinoties. Šī spēle garantē lielu atzinības (glāstu un pērienu) porciju.
Viņi spēle ar mums. Bet var būt mēs arī neapzināti piedalāmies spēlē?
Kāpēc mēs “iemiesojamies” lomās?
Mums pašiem ir slēpti motīvi un nereālas cerības, kuras apliecina mūsu dzīves pozīciju. Piemēram:
Esmu labs, izpalīdzīgs...
Jārūpējas par citiem, nevis par sevi, tad būšu labs...
Kad es viņiem palīdzēšu, tad viņi mani mīlēs...

Lai nekļūtu par upuri svešajā spēlē, jāapzinās sava izspiestas un reketa jūtas. Tas ir ilgstošs process. Var tā gadīties, ka sevis apzināšana izsauks nepieciešamību daudz ko mainīt dzīvē...

Autors: Lada plkst. 09:38